Politikā bieži vien situācijas, kad viss šķiet tik skaidrs, ka skaidrāk vairs būt nevar, plāni mēdz sarežģīties tik ļoti, ka pat cītīgiem vērotājiem šķiet par grūtu izprast politisko piruešu piezemēšanos.
Līdzīga situācija ir ar 10. Saeimas vēlēšanām, pēc kurām viss bija tik skaidrs, ka vēlēšanas pat varēja nenotikt, jo spēku samērs pēc tām būtiski nemainījās. Esošā koalīcija varēja mierīgi turpināt darbu, balsu tai būtu pat vēl vairāk nekā līdz šim.
Bet deputātu skaits parlamentā daudz ko izsaka matemātiski, bet daudz mazāk – politiski, kur ievēlēto deputātu pretrunīgais sastāvs var ātri vien pārvilkt svītru šķietami jaukiem un līdzeniem matemātiskiem vienādojumiem. Šis nematemātiskais risinājums tagad arī ir skāris Vienotību, kura mēģina panākt, lai vēlēšanu uzvara nepārvērstos par Pirra uzvaru un Dombrovskis nepārvērstos Kalvītī, nu, vismaz ne ātrāk, kā būs pagūts pieņemt vismaz dažus valsts budžetus. Vienotībai siltā piemiņā jāpatur Tautas partijas kļūdas pēc 9. Saeimas vēlēšanām, kad Kalvītis buldozeriskā tiešumā turpināja to pašu ceļu, ko bija uzsācis, un nemēģināja rast kompromisus ar ļoti pretrunīgo pozīciju, un pat nemēģināja pabaidīt koalīcijas partnerus, kārtīgi koķetējot ar opozīciju.
Vienotība, šķiet, atceras šo pieredzi, tāpēc mēģina piejaucēt zilu zēveli spļaujošo Saskaņas centra Urbanoviču, piedāvājot jau no 12 gadu vēstures zināmo sadarbības līgumu, līdzīgi, kāds tas bija kādreizējam premjeram Vilim Krištopanam ar toreizējo pusopozīciju – LSDSP.
Jautājums vien – kāpēc tas viņiem vajadzīgs? Vienotībā sadarbība ar Saskaņas centru izraisa neviendabīgu viļņošanos Pilsoniskās savienības iekšienē, lai gan, iespējams, kas raisa nepatiku nacionālajā Kristovskī, diez vai raisīs nepatiku kosmopolītiskajā lietussargu grupā. Turklāt šī grupa nu būs dāsni pārstāvēta Vienotības deputātu frakcijā. Neraugoties uz Jaunā laika Solvitas Āboltiņas jau iepriekšējiem SC visai cerīgajiem izteikumiem par sadarbību, tā tomēr signālu vēlētājiem līmenī tika turēta tikai kā alternatīva. Pirmais variants bija esošās koalīcijas turpinājums. Sadarbības piedāvājums SC nav nekāds pārsteigums, drīzāk tas ir taktisks manevrs, ar kuru Vienotība mēģina norādīt šķietami jau komfortabli vietas ieņēmušajiem koalīcijas partneriem ZZS un VL–TB/LNNK, ka viņu komfortu un spēju diktēt noteikumus var nopietni sabojāt. Otrkārt, šķiet, ka ar tādu puspiedāvājumu Saskaņas centram Vienotība tomēr mēģina izpildīt dažu lielvalstu vēstniecībās dotos solījumus un nemaitāt Latvijas ārpolitisko kursu. Jo pēdējo nosaukto var daudz vairāk pabojāt koalīcija ar VL–TB/LNNK, kur radikālie vislatvieši, šķiet, ieņēmuši teju visu rēno tēvzemiešu laukumu. Ar sadarbības piedāvājumu SC var pamaitāt arī ZZS zelta akcionāru noskaņojumu, kuri it kā mierīgi noskatās Vienotības politiskajos manevros. ZZS allaž daudz piesardzīgāk skatījusies uz risinājumiem, kas varētu radikāli nepatikt tās vēlētājiem, un koalīcija ar SC varētu pie šādiem risinājumiem piederēt.
Kāpēc sadarbība, nevis koalīcija ar Vienotību, varētu būt interesanta Saskaņas centram? Kāpēc tai būtu jāuzlasa "druskas no varas galda", kā izteikušies daži komentētāji? Galvenokārt tāpēc, ka SC ir jāizpilda savam vēlētājam dotais solījums par būšanu pie varas. Otrkārt, tūlītēja koalīcija ar labējiem, nacionāliem, spēkiem var nobaidīt arī SC vēlētāju, turpretī sadarbības līgums – daudz mazākā mērā.
Ņemot vērā ārkārtīgi nepopulāros soļus, ko valsts budžeta izdevumu griešanas virzienā būs jāizdara Dombrovska valdībai (pagaidām nekas neliecina, ka tā varētu būt kāda cita, nevis Dombrovska valdība), SC būtu, iespējams, pievilcīgi kādu laiku vēl pasēdēt opozīcijā. Taču vēlāk, jau politiski tektonisko svārstību brīdī, ko neizbēgami izraisīs šādi nepopulāri lēmumi, SC vienalga būtu vieglāk pārņemt lielāku iniciatīvu varas iegūšanā nekā situācijā, ja līdz tam būtu sēdēts "cietā" opozīcijā kopā ar Par labu Latviju.
Acīm redzamais nākamo koalīciju veidošanā šobrīd ir tikai tas, ka visus politiskos spēkus baida lielais nezināmais valsts budžeta griezienu izskatā, jo, pat ja zināms to apjoms, tad pagaidām grūti prognozējams tautas protestu apmērs. Varbūt protesti paliks trulas bezcerības līmenī, bet varbūt arī ne. Nevienai koalīcijai, līdzšinējai, vai ar SC vai bez tās, nebūs viegli. Liesie gadi pamudina uz lielāku politisko modrību un lielāku gudrību koalīciju veidošanā. Iespējams, arī lielāku piekāpšanos principiem.
