Stāsts par to, ka Vienotība divdesmit minūšu laikā valdes sēdē pieņēmusi lēmumu par ministru kandidātiem, tika sludināts ar mērķi nomierināt satrauktos prātus, ka apvienība atrodas uz šķelšanās robežas, un parādīt gan Rīgas pilij, gan zaļajiem zemniekiem, ka, redz, mēs jau varam, kad gribam. Patiesībā tā ir iluzora miera vēsts.
Nekāda miera un vienotības nav, ir tikai īss pamiers, jo Vienotības dažādie strāvojumi saprata, ka pašapkarošanās kļūst politiski pašnāvnieciska. Ja īstu sašķelšanās plānu vēl nav, tad vairāki politiķi, kuriem bija ko teikt, nolēma izmantot brīnišķīgo iespēju paklusēt. Protams, ļoti interesants stils ir izvirzīt ministru kandidatūras, pašam potenciālajam Ministru prezidentam atrodoties prombūtnē – tā ir tikai nianse, bet diezgan labi ataino noteicošos elementus valdības izveidē, kur Dombrovska personīgais viedoklis, šķiet, tiek nopietni pakārtots partijiskām vajadzībām. Nez vai Dombrovskis izjūt īstu sajūsmu par to, ka valdībā jaunizceptā jaunlaicēna Inta Dāldera vietā būs lietussargu grupas līdere Sarmīte Ēlerte. Viņas pārstāvētais politiskais strāvojums, vēl lāgā parlamentā nenonācis, jau sācis diktēt Saeimas sastāvu, kuram deputāta kandidātam būs ņemt, kuram neņemt mandātu. Nav grūti priekšstatīt, ka līdzīgs diktāta stils var būt arī valdībā. Un tur nu Dombrovskim aizmugurei uzticamo jaunlaicēnu atvēlēts pamaz – vien Artis Kampars ar Lindu Mūrnieci, turklāt pret pēdējo jau intrigas vij Pilsoniskās savienības satelīti, radot fonu potenciālam konfliktam.
Vēl viens potenciāls konflikts Vienotības rindās jaunajā valdībā jau pēc definīcijas ir ielikts starp PS un Sabiedrību citai politikai – piešķirot kāroto ārlietu ministra amatu Ģirtam Valdim Kristovskim (PS), bet Ministru prezidenta biedra amatu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā sagatavošanai un aizsardzības ministra amatu Artim Pabrikam (SCP). Tādējādi nozīmīgs ārlietu ministra darbības aspekts pēc būtības tiek atvēlēts Pabrikam, nešaubīgi bremzējot Kristovska ambīcijas. Rotācija amatos, nedodot Pabrikam ārlietas un Kristovskim aizsardzības ministra amatu, kas daudziem šķistu loģisks risinājums, visticamāk, veikta, lai nosacīti nodrošinātu abiem, īpaši Kristovskim amata izaugsmi. Tai pašā laikā ir acīmredzami, ka šī nosacītā izaugsme ir piebremzēta ar svarīga pienākuma uzticēšanu Pabrikam, tādējādi parādot ar mietu kompetences līmeņus.
Tomēr ar ministru kandidātu pārliecinošo izvirzīšanu Vienotība ir pārņēmusi iepriekšējo Zaļo un zemnieku savienības taktiku – "mēs jau nebūsim valdības šķēlēji un procesa bremzētāji". Šo taktiku ar dusmu izvirdumu par veselības ministra amata uzņemšanos pārtrauca viens no ZZS pārstāvjiem, Latvijai un Ventspilij līderis Aivars Lembergs, bet šoreiz un vismaz pagaidām viņa kategoriskā nostāja ir palikusi mazākumā. Faktiski jau zaļzemnieki ar dusmām vai bez tām ir palikuši valdības pabērnu lomā. Viņiem iedotie ministru amati ir nozarēs, kur gaidāmi vien lielākie budžeta šņāpieni un nepopulārie lēmumi. No vienas puses, tas varētu mazināt zaļzemnieku popularitāti, bet no otras – arī viņu degsmi atbalstīt Dombrovska valdību. Un tur nu Vienotība varētu būt kļūdījusies, jau valdības struktūras pamatā ieliekot nestabilu konstrukciju, kas svara ziņā sašķiebj ēku uz vienu pusi. Zaļzemnieku vājākās pozīcijas jau valdības izveides sākumā viņiem rada lielāku handikapu šo valdību arī pamest bez lielām morālām paģirām. Visticamāk, ka, vērojot šādu notikumu attīstību, ZZS pat nav īpaši nepieciešams vēl viens ministra amats, ja tas ir veselības nozarē, un tikpat labi var iztikt arī ar pieciem – uz viņu galvām salikto nepopulāro lēmumu slogs jau tāpat būs pietiekams.
Tajā pašā laikā taktisko manevru iespējas valdības izveides procesā ZZS arī nav pārāk lielas – uzticamo partneru loma būs vien jānospēlē līdz galam, jārij krupis un jāvirza savi kandidāti ministru amatiem bez lieliem niķiem un ambīcijām. Jo jāatceras, ka valdību var izveidot arī bez ZZS – kas šobrīd šķiet mazticami ideoloģisku apsvērumu dēļ, citam politiskam vējam uzpūšot, var iegūt gluži citus vaibstus.
Kā nu jau tradicionāls fons teju jebkuram komentāram par valdības izveidi ir stāsts par topošo budžetu, kas ir valdības uzdevums Nr.1 un prognozējamas nepopularitātes Nr. 1 sabiedrībā. Jāatzīmē arī, ka šeit valdošās koalīcijas manevri un problēmas valdības ministru amatu sadalē var izrādīties vien nieki. Budžets prasīs arī tā vai citādi sadarbību ar opozīciju, un šis rēbuss ir sarežģītāks par salīdzinoši vienkāršāko ministru amatu dalīšanas matemātiku, kas jau bijusi teju nepaceļama topošajai koalīcijai.
