Latvija šogad ārpus mūsu valsts robežām izskatījās vairs nevis kā krīzes vissmagāk skartā Eiropas valsts, bet gan kā valsts, kuras iedzīvotāji krīzi pārcieš visklusāk. Lai arī Eiropas ierēdņi Latvijas iedzīvotājus apveltīja ar divdomīgām uzslavām par "veiksmes stāstu", veiksmīgi mēs viņiem bijām tādēļ, ka, paciešot iekšējās devalvācijas sekas, nebrucinājām eirovalūtu un kopīgo Eiropas ekonomiku.
Varbūt tāpēc, ka esam pārāk maza ekonomika, varbūt tāpēc, ka esam gadsimtos paklausībā trenēta tauta. Visādā ziņā priekšniekiem Eiropas Komisijā mūsu dēļ galva īpaši nesāpēja – šīs problēmas viņiem dāsni piegādāja grieķi, spāņi, portugāļi un īri. Vai latvieši tāpēc dabūja kādas eiropeiskas privilēģijas – nē, neko, tikai prasību par vēl 50 miljoniem samazināt tēriņus. Iepretim "labajiem" igauņiem, kuri dabūs eiro, kas Latvijai vēl šķiet tālas nākotnes jautājums. Un nez vēl kas tai nākotnē būs ar pašu eiro.
Latvijas ārpolitika līdz pat 2010. gada nogalei likās klusa un nemanāma. Tam ir vairāki objektīvi iemesli – pirmkārt, Latvijai ir jāiekļaujas Eiropas Savienības kopējā ārpolitikā, un šeit īpašā "sava" līnija ne tuvu nav obligāta. Otrkārt, "skaļa" ārpolitika ir slikta ārpolitika. Treškārt, Latvijai šogad nomainījās trīs ārlietu ministri – gadu sākām ar Māri Riekstiņu, tad amatā bija Aivis Ronis un visbeidzot – Ģirts Valdis Kristovskis. Šī ministru maiņa, iespējams, bija viens no iemesliem, kāpēc 2010. gadu Latvijas ārpolitikā var dēvēt par Valsts prezidenta Valda Zatlera gadu.
Latvijas un Krievijas kaimiņattiecību vēsture svārstījās no konfliktējošām līdz īgni gruzdošām, labākajā variantā – vēsi neitrālām attiecībām. Zatlera vizīte Maskavā 2010. gada nogalē noteikti parādīsies vēsturē kā pagrieziena punkts abu valstu attiecībās. Zatlers bija atradis pareizo toni sarunās ar Kremli – tur labāk vienkārši noklusēt to, kas sakņojas senās vēsturiskā aizvainojuma tradīcijās. Un, tavu pārsteigumu, saņemt tikpat diplomātiski atzinīgu klusēšanu pretī, turklāt vēl novērtējot to ar dažām ekonomiskām priekšrocībām. Ja izdosies šo savstarpējās atzinības gaisotni noturēt, tad Latvija būs uzvarējusi slepenajā Baltijas valstu kariņā par Krievijas tirgu. Šāds slepenais karš jau sen vairs nav noslēpums uzņēmējiem un diplomātiem. Un ne jau Latvija to sāka – lietuvieši ar igauņiem ar mainīgiem panākumiem šai cīņā ir iesaistījušies jau sen. Zatlers ar oficiālo vizīti Krievijā (ko Kremlis dēvē par pirmo oficiālo Latvijas valsts galvas vizīti Krievijā vispār) ir parādījis, ka ārpolitikā spēj funkcionēt ne mazāk veiksmīgi kā iekšpolitikā. Un ne mazāk sekmīgi ārpolitikā kā iepriekšējā prezidente – ar savu atšķirīgu stilu, ar neuzbāzīgu personisko šarmu, bet gana efektīvi. Gada nogale arī norāva augstprātības plīvuru no Latvijas stratēģiskā partnera, ASV diplomātu galvas – WikiLeaks atklāsmes tos vairs neļaus nosaukt par "demokrātijas skolas paraugiem". Oficiālā Latvijas amatpersonu reakcija gan uz šīm atklāsmēm bija dīvaina – tā izvēlējās labāk aizbāzt ausis un acis, neredzēt un nedzirdēt. Jādomā, ka ne tāpēc, ka pašmāju diplomāti ziņo kaut ko demokrātijas citadelei līdzīgās tradīcijās.
