Nepārdomātā meteorīta akcija ir bijusi tikai būkšķis Tele 2 tēlam, toties parādījusi – tiešām, jau nedēļu tautai ir par ko cepties. Izrādās, ka ekonomiskās krīzes skartā sabiedrība nepiedod neko, īpaši jau to, ka tai kā izsalkušam zīdainim piena pudelītes vietā iedod knupīti.
Tad nu sabiedrība kliedz un brēc vēl trakāk par izsalkušo zīdaini, vien dažiem paēdušiem filozofiem un reklāmspeciālistiem atstājot gudru spriedelēšanu par "vēstījumu", "iepriecinājumu krīzes skartai sabiedrībai". Sākotnējais gandarījums par to, ka nu "sabiedrisko attiecību speciālisti veido mediju saturu" (Stendzenieks), izvērtās par aizkustinoši kusliem šļupstiem, mēģinot nedēļas garumā tajos pašos medijos iedabūt "ziņas" par to, cik pozitīvi pasaulē ir novērtējuši šo akciju, neminot gan teju nevienu reālu piemēru; vēršoties caur sociālajiem komunikāciju tīkliem (piemēram, draugiem.lv), piedabūt tautu novērtēt tukšo bedri pie Mazsalacas kā "foršu un unikālu pasākumu, kas vismaz uz brīdi lika novērsties no krīzes", utt. Nožēlojami, jo pat Tele 2 nedēļas garumā tā arī nespēja pateikt sava iecerētā vēstījuma būtību, vien vāca izplukušā prestiža driskas ar zaķa ausu, zelta zivtiņas, un korporatīvo klientu masivizētām uzrunām tajos pašos medijos, kurus iepriekš bija turējuši par pilnīgiem muļķiem un kuru saturu atzina par tik viegli veidojamu.
Mācība ir skaidra: ar krīzes skartu sabiedrību jokot nedrīkst! Un vismazāk to mēģināt apmānīt. Diemžēl tā bieži ir saskārusies ar māņiem un meliem. Te šai sabiedrībai stāsta, ka pensijas nemazinās nekad, te uzreiz samazina, te stāsta, ka skolotāju un mediķu algas ir tabu, un te – šņakt, un 30% nost! Te stāsta, ka nodokļi necelsies, un nākamajā mirklī – ak vai, gribējām, kā labāk, iznāca, kā vienmēr! Šādi nokaitināta tauta, lai kā gribētos, nevar atteikties no valsts pakalpojumiem kopējas nodokļu labuma sadales veidā. Toties rekur uzprasās uz pērienu mobilo sakaru kompānija, no kuras pakalpojumiem var atteikties itin vienkārši! Ak, kāds atvieglojums, vismaz nedaudz nolaist krīzes tvaiku!
Jo tautai taču jāgaida līdz nākamajām vēlēšanām krīzes tvaika nolaišanai. Bet līdz tam kas atliek – streiki, mītiņi, demonstrācijas? Pagaidām šķiet, ka Stratēģiskās analīzes komisijai bijusi taisnība – nekādu Argentīnas scenāriju ar masivizētiem nemieriem te nebūs – lielākā daļa sabiedrības pēc miermīlīgo somu parauga depresīvi skums, nodzersies ar pašmāju vīniem un dzimtenīti... vai dosies prom uz zemi laimīgo, kura tomēr neiznāk mājās.
Vēl būtu pāragri runāt par vēlēšanām. Taču priekšvēlēšanu kampaņa ļoti acīmredzami jau šobrīd būs premjera kandidātu sacīkstes, un aizvien vairāk partijas steidz nosaukt "zirgus", uz kuriem tās liek savas izredzes un uz kuriem tās aicina likt sabiedrības cerības. Pagaidām varētu piesardzīgi palūkoties galvenokārt uz steigu, ar kādu tas tiek darīts, jo jau pieminētā "meteorīta mācība" nepārprotami norāda: nekādus māneklīšus ēdiena pudelīšu vietā izsalkušām mutēm! Visiem premjera kandidātiem jābūt ar sirdi un dvēseli politikā un jābūt gataviem ne tikai skaisti izskatīties un runāt priekšvēlēšanu raidījumos un plakātos, bet arī reāli ķerties pie valsts vadīšanas. Atliek noticēt, ka mazdūšīga mānīšanās, ko no politikas jomas tik naski pakampa PR kompānija, tomēr nekļūs par normu un mums nevajadzēs ne meteorītus, ne marsiešus krīzes skartās sabiedrības iepriecinājumam. Bet atbildīgus politiķus.
