Arno Jundze

Ja pavēro mūsu politiķu, intelektuāļu un autoritatīvu baznīcas pārstāvju publiskos paziņojumus pēdējo gadu laikā, tad starp citiem visnotaļ pozitīviem aicinājumiem uz kaut ko labu, var pamanīt kādu neuzkrītošu tendenci. Un, proti, laiku pa laikam tribīnē kāpj kāds, kurš teic – mums jāievieš skolā tāda vai šitāda mācīšana.

Aizejošā nedēļa kultūrā aizvadīta nepārprotamā priekšvēlēšanu tvaikā. Atšķirībā no mainīgajām atmosfēras frontēm, kas lēkā augšā un lejā, šajā nozarē temperatūra turpina vienmērīgi celties.

Tas nudien nav jaunatklājums, ka mūs, Latvijas iedzīvotājus, naudas lietas, reālā ekonomika un likumdošana galīgi neinteresē. Toties paklaigāt par dažādu populistu vai veiklu PR speciālistu pasviestajām sirsnīgi jutīgajām tēmām – to gan protam! Tieši šī iemesla dēļ jau arī mūs slauc kā kaimiņa kazu – analfabētisms iepērkoties, analfabētisms slēdzot elementārus līgumus. Paši vien vainīgi, bet nevienu jau tas nesatrauc. Atkal iesmērēja veikalā kaut kādus atkritumus – nu, protams, slikti. Darba devējs lika parakstīt tik sirsnīgu darba līgumu, ka pret tādu iebilstu pat senie galeru vergi – ir taču krīze valstī! Labā banka uz galvu reibinošiem procentiem iedeva kredītu sarūsējuša auto vai no kartona celtas mājiņas iegādei, kuras mūžs būs krietni īsāks, nekā kredīta atdošanas termiņš – tā taču ir gandrīz katram!

Tā vietā, lai izmantojot karstumu, nomierinātos un izsludinātu spānisko vai latīņamerikānisko siestu, kas ļautu svelmējošās dienvidus saulē nosnausties un pie viena uzlabot Latvijas demogrāfisko stāvokli (gandrīz kā Markesa vai Ljosas romānos), aizejošās nedēļas debates medijos dažubrīd liek atcerēties veco, labo, bet mūsdienās piemirsto latviešu valodas darbības vārdu - čūkst.

Allaž esmu brīnījies, kas notiek ar latviešu prātiem, tiklīdz šo zemi piemeklē ekoloģiska kataklizma, kam vārdā vasara. Kā dažas dienas uzspīd saulīte, tā sākas. Kāds paziņa reiz jokoja, ka vidusmēra latvietim ziemas salā smadzenes sasalstot, bet vasaras saulē iztvaikojot.

Untā, jaunu Nacionālo bibliotēku mums nevajag principā, tā ir pretīga un nekam nederīga līdzekļu šķiešana. Paldies tiem, kas visus šos gadus tādu viedokli uzturēja pie dzīvības, izvirzot vienu muļķīgāku argumentu par nākamo.

Vēl viena nedēļa mūs tuvinājusi saulgriežiem – tam leģendārajam mirklim, kad diena būs visgarākā, nakts vissiltākā, bet meitenes visskaistākās. Pesimisti tad varēs pūst – Jāņi klāt, vasara garām. Optimisti savukārt ņems groziņus un ies bekot, jo siltākais un dzīvespriecīgākais gadalaiks taču pilnā plaukumā. Un jocīgākais tas, ka taisnība būs kā vieniem, tā otriem.

Dabā viss ir līdzsvarā. Kādu šonedēļ apcietina un ieliek aiz restēm, bet kādu izlaiž. Nezinu, kurš no fizikas likumiem šajā situācijā būtu piemērotāks – izslavētais savienoto trauku princips vai stāsts par enerģijas un matērijas nezūdamību. Bet liksim mierā fiziku, jo neviena precīzā zinātne nespēj izskaidrot cilvēka stulbumu.

Kā reiz nupat saviem studentiem stāstīju par preses brīvību un tās apdraudējumiem mūsdienās, pieminot arī Reportieru bez robežām izveidoto četrdesmit pasaules plēsoņu sarakstu, kuri vajā masu medijus visā pasaulē.

Brīdī, kad man piedāvāja piedalīties Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda rīkotās ziedojumu akcijas veidošanā, lai vāktu līdzekļus Kārļa Ulmaņa piemineklim, kuru nolemts uzstādīt viņa nāves vietā bijušajā Krasnovodskas pilsētā, kas tagad pārdēvēta par Turkmenbašī un atrodas Turkmenistānā, ko agrāk pazinām kā Turkmēniju, nekādu lielo šaubu par to, ka tas jādara, nebija. Ne tāpēc, ka es būtu liels vadoņa fans vai tālab, ka man bērnībā kāds būtu potējis Kārļa Ulmaņa uzskatus kā vienīgos pareizos. Gluži otrādi, esmu nācis no dzimtas, kur Latvijas pirmās brīvvalsts prezidentu respektēja, bet ne īpaši godināja – jā, saimnieks bija, kārtība bija, bet, ar ko tas viss beidzās, mēs piedzīvojām. Godīgi sakot, arī bērnībā bēniņos lasītie Kārļa Ulmaņa runu krājumi un bildītes tajos stipri vien atgādināja to pašu, ko tolaik ik vakaru rādīja Centrālā televīzija – visur ar ovācijām un ziediem sagaidīto Leonīdu Iļjiču, kuru mājinieki labsirdīgi dēvēja par Ļoņku.

Plūdi Zemgalē, lēni kūstošas kupenas Ziemeļvidzemē un hokeja trilleris Balašihā – tāda paliks prātā aizejošā marta nedēļa Latvijā. Kultūrā pieklusums šobrīd ir dabisks – ik gadu tāds veidojas pirms un ap Lieldienu laiku, kad lietas parasti notiek, bet notiek bez lieka trokšņa. Nezinu gan, cik pie tā vainojamas latviešiem pasvešās kristiešu tradīcijas, cik nomācoši garā ziema un vispārējā avitaminoze, kas pavasarim joprojām esot tikai teorētiski, liek par sevi manīt aizvien spēcīgāk, bet klusais laiks ir pienācis.

Nu kaut kā galīgi nevedas latviešiem ar to pasaules naudas aizņemšanos – politiski un ekonomiski bezatbildīgs sniegputenis Vašingtonas apkārtnē izjaucis plānoto Starptautiskā Valūtas fonda sēdi, kurā vakar vajadzēja lemt par starptautiskā aizdevuma kārtējās daļas sniegšanu Latvijai. Tā nu tagad iznāk, ka mūsu valdībai cīņa pret sniega stihiju no banālas iekšzemes padarīšanas kļuvusi par starptautisku batāliju objektu. Un trakākais ir tas, ka valdība no sniegputeņa dabū bietē visās iespējamās atmosfēras frontēs. Varbūt laiks to izsludināt par latvju zemes ienaidnieku Nr.1?

Laime prieks un siltas patriotisma jūtas mani pilda, rakstot šīs pacilājošās rindas par to, ka 2010. gada februāra pirmajā nedēļā mūsu mazā Latvija atkal ir gājusi plašajos pasaules ceļos un spēlējusi svarīgu un iedvesmojošu lomu starptautiskajā arēnā. Mūsu valsts apņemšanās pieņemt vienu Gvantanamo gūstekni, slēpt un saudzēt to kā savu acu raugu ir spilgts un nepārejošs humānisma piemērs. Esmu patiesi laimīgs un slauku laimes asaras par to, ka Latvijā beidzot ir nodzīvojusi līdz šim skaistajam mirklim. Jo tas pierāda tikai vienu – mēs esam pilntiesīgi starptautiskās kopienas locekļi, kas dzīvo vienotā sirdsritmā ar pārējo demokrātisko un rietumu vērtības uzturošo pasauli.

Šķiet, neko trāpīgāku par virsrakstā likto frāzi vēl nupat tik ļoti jaunā un nepiedzīvotā gada pēdējai nedēļai nevienam izgudrot neizdosies. Vispārējie aukstuma rekordi un balts sniegs atgādinājis to, ko mēs jau sen sirdī jutām – stāsts par globālo sasilšanu nav nekas vairāk par labi apmaksātu rietumu koncernu propagandu. Kamēr pasaulē skandāls ap «globālo sasilšanu» aug plašumā, mums pietiek savu dīvainīšu.

Lai gan gada trešā nedēļa lika prognozēt tādu kā rāmi apcerīgu un nedaudz sentimentālu gaisotni ar adītām zeķēm kājās un siltu tējas krūzi rokā – kā nekā barikāžu atceres laiks, beidzot ziema kā ziema un ārā pamatīgi saldē, tomēr gaisā valda kas īsti nenosakāms, vārdos nenosaucams. Tā nudien nav sēra smaka, kā baznīcā skaļi kliedza kāds Vella kalpu varonis, bet sajūta tomēr ir tāda, ka agrāk vai vēlāk mēs piedzīvosim gan «piķi», gan «zēveli». Un visticamāk abus vienlaikus.

Gada otrā pilnā nedēļa ir aizvadīta un varat droši vaicāt, kādas vēl sen zināmas un apokaliptiskas dzīves ainiņas jums uzburs šo rindu autors. Pārmaiņas pēc – nekādas! Gads sācies, gadumijas kņada un histēriskā rosība laimīgi pārvarēta, var atvilkt elpu – nu kaut vai aizejot uz izstādēm, kas lieliski apliecina to, ka tajās galvās, kurās krīze nesaimnieko, rosās visnotaļ aizraujošas domas. Blumbergs, Krollis, Naumovs un vēl, un vēl – katrs pa savam piedāvā iespēju domāt arī mums un nejusties kā idiotiem, jo kultūra ir vērtība, kas pierāda – sliktas bankas un firmas bankrotē, bet cilvēka talants nekad.

Nezinu, kā jums, bet man šie Ziemassvētki un Jaunais gads maķenīt atgādināja ainiņu no sen piemirsta amerikāņu klasiķa stāsta. Tajā kāds jauns, simpātisks un ļoti pieklājīgs reliģiskais fanātiķis visiem labprāt vēlēja priecīgus Ziemassvētkus, bet pats alka tikai vienu.

Ziemassvētki šogad tuvojas ne jau ierastajās brīnuma gaidās, bet gan apjukumā, dusmās un slēptā vai mazāk slēptā aizvainojumā. Nupat runāju ar autostāvvietas sargu, krievu, kuru pazīstu jau gadiem. Kad viņš man burtiski nocitēja Baibas Strautmanes savulaik teikto par to, ka nemīl šo valsti, bet nebrauc projām uz Eiropu, jo mīl šo zemi, maķenīt apmulsu. Krievu valodā šādus apgalvojumus dzirdēju pirmoreiz. Tomēr, ja tā padomā, arī Rīgas sabiedriskā transporta pēdējā laika novitāte ir sabiedriskās debates, kurās vienotā dziesmā latvieši un krievi lamā valdību un saeimu, tad acīmredzami Ušakova un Šlesera elektorāts vairojas ae katru dienu.

Fui, Jundze, cik jūs esat cinisks! Vismaz reizi nedēļā es uzklausu šādu viedokli no kāda, manuprāt, dīvaina cilvēciņa, kurš savā labticībā joprojām domā, ka mūsu deputāti un valdība rūpējas par Latvijas tautu. Katram savs viedoklis, un es par to neapvainojos. Tomēr kur nu man «savā cinismā» aizsniegties līdz tai megacūcībai, ko šonedēļ atļāvās Latvijas Republikas augstākais likumdevējs saeima – šo vārdu es turpmāk konsekventi rakstīšu ar mazo burtu. Lai tad nu valodas inspekcija nāk un mēģina mani par to sodīt.

Palielināti esošie nodokļi un izdomāti jauni – tāds varētu būt kopsavilkums šīs nedēļas pabālajām budžeta kaislībām Saeimā. Līdz ar to varu apsveikt gan sevi, gan jūs visus, ka Parex bankas glābšana dāvās mums lielākus nodokļus, augstākas cenas un mazākas algas jau pēc mēneša. Viss kārtējo reizi ir izdarīts tā, lai neciestu naudas maisi, bet maksātu maksāt nespējīgā tauta – īpaši jau tie, kas cilvēciskus dzīves apstākļus vēlēdamies, treknajos gados ielīduši parādu jūrā, lai iegādātos sev dzīves telpu par spekulantu uzskrūvētajām cenām.