Arno Jundze

Nu kaut kā galīgi nevedas latviešiem ar to pasaules naudas aizņemšanos – politiski un ekonomiski bezatbildīgs sniegputenis Vašingtonas apkārtnē izjaucis plānoto Starptautiskā Valūtas fonda sēdi, kurā vakar vajadzēja lemt par starptautiskā aizdevuma kārtējās daļas sniegšanu Latvijai. Tā nu tagad iznāk, ka mūsu valdībai cīņa pret sniega stihiju no banālas iekšzemes padarīšanas kļuvusi par starptautisku batāliju objektu. Un trakākais ir tas, ka valdība no sniegputeņa dabū bietē visās iespējamās atmosfēras frontēs. Varbūt laiks to izsludināt par latvju zemes ienaidnieku Nr.1?

Laime prieks un siltas patriotisma jūtas mani pilda, rakstot šīs pacilājošās rindas par to, ka 2010. gada februāra pirmajā nedēļā mūsu mazā Latvija atkal ir gājusi plašajos pasaules ceļos un spēlējusi svarīgu un iedvesmojošu lomu starptautiskajā arēnā. Mūsu valsts apņemšanās pieņemt vienu Gvantanamo gūstekni, slēpt un saudzēt to kā savu acu raugu ir spilgts un nepārejošs humānisma piemērs. Esmu patiesi laimīgs un slauku laimes asaras par to, ka Latvijā beidzot ir nodzīvojusi līdz šim skaistajam mirklim. Jo tas pierāda tikai vienu – mēs esam pilntiesīgi starptautiskās kopienas locekļi, kas dzīvo vienotā sirdsritmā ar pārējo demokrātisko un rietumu vērtības uzturošo pasauli.

Šķiet, neko trāpīgāku par virsrakstā likto frāzi vēl nupat tik ļoti jaunā un nepiedzīvotā gada pēdējai nedēļai nevienam izgudrot neizdosies. Vispārējie aukstuma rekordi un balts sniegs atgādinājis to, ko mēs jau sen sirdī jutām – stāsts par globālo sasilšanu nav nekas vairāk par labi apmaksātu rietumu koncernu propagandu. Kamēr pasaulē skandāls ap «globālo sasilšanu» aug plašumā, mums pietiek savu dīvainīšu.

Lai gan gada trešā nedēļa lika prognozēt tādu kā rāmi apcerīgu un nedaudz sentimentālu gaisotni ar adītām zeķēm kājās un siltu tējas krūzi rokā – kā nekā barikāžu atceres laiks, beidzot ziema kā ziema un ārā pamatīgi saldē, tomēr gaisā valda kas īsti nenosakāms, vārdos nenosaucams. Tā nudien nav sēra smaka, kā baznīcā skaļi kliedza kāds Vella kalpu varonis, bet sajūta tomēr ir tāda, ka agrāk vai vēlāk mēs piedzīvosim gan «piķi», gan «zēveli». Un visticamāk abus vienlaikus.

Gada otrā pilnā nedēļa ir aizvadīta un varat droši vaicāt, kādas vēl sen zināmas un apokaliptiskas dzīves ainiņas jums uzburs šo rindu autors. Pārmaiņas pēc – nekādas! Gads sācies, gadumijas kņada un histēriskā rosība laimīgi pārvarēta, var atvilkt elpu – nu kaut vai aizejot uz izstādēm, kas lieliski apliecina to, ka tajās galvās, kurās krīze nesaimnieko, rosās visnotaļ aizraujošas domas. Blumbergs, Krollis, Naumovs un vēl, un vēl – katrs pa savam piedāvā iespēju domāt arī mums un nejusties kā idiotiem, jo kultūra ir vērtība, kas pierāda – sliktas bankas un firmas bankrotē, bet cilvēka talants nekad.

Nezinu, kā jums, bet man šie Ziemassvētki un Jaunais gads maķenīt atgādināja ainiņu no sen piemirsta amerikāņu klasiķa stāsta. Tajā kāds jauns, simpātisks un ļoti pieklājīgs reliģiskais fanātiķis visiem labprāt vēlēja priecīgus Ziemassvētkus, bet pats alka tikai vienu.

Ziemassvētki šogad tuvojas ne jau ierastajās brīnuma gaidās, bet gan apjukumā, dusmās un slēptā vai mazāk slēptā aizvainojumā. Nupat runāju ar autostāvvietas sargu, krievu, kuru pazīstu jau gadiem. Kad viņš man burtiski nocitēja Baibas Strautmanes savulaik teikto par to, ka nemīl šo valsti, bet nebrauc projām uz Eiropu, jo mīl šo zemi, maķenīt apmulsu. Krievu valodā šādus apgalvojumus dzirdēju pirmoreiz. Tomēr, ja tā padomā, arī Rīgas sabiedriskā transporta pēdējā laika novitāte ir sabiedriskās debates, kurās vienotā dziesmā latvieši un krievi lamā valdību un saeimu, tad acīmredzami Ušakova un Šlesera elektorāts vairojas ae katru dienu.

Fui, Jundze, cik jūs esat cinisks! Vismaz reizi nedēļā es uzklausu šādu viedokli no kāda, manuprāt, dīvaina cilvēciņa, kurš savā labticībā joprojām domā, ka mūsu deputāti un valdība rūpējas par Latvijas tautu. Katram savs viedoklis, un es par to neapvainojos. Tomēr kur nu man «savā cinismā» aizsniegties līdz tai megacūcībai, ko šonedēļ atļāvās Latvijas Republikas augstākais likumdevējs saeima – šo vārdu es turpmāk konsekventi rakstīšu ar mazo burtu. Lai tad nu valodas inspekcija nāk un mēģina mani par to sodīt.

Palielināti esošie nodokļi un izdomāti jauni – tāds varētu būt kopsavilkums šīs nedēļas pabālajām budžeta kaislībām Saeimā. Līdz ar to varu apsveikt gan sevi, gan jūs visus, ka Parex bankas glābšana dāvās mums lielākus nodokļus, augstākas cenas un mazākas algas jau pēc mēneša. Viss kārtējo reizi ir izdarīts tā, lai neciestu naudas maisi, bet maksātu maksāt nespējīgā tauta – īpaši jau tie, kas cilvēciskus dzīves apstākļus vēlēdamies, treknajos gados ielīduši parādu jūrā, lai iegādātos sev dzīves telpu par spekulantu uzskrūvētajām cenām.

Vai nav lieliska dzīve? Jaunnedēļ, kad pie debesīm atmirdzēs spožā pilnmēness ripa – iespējams pat tiksim pie nākamā gada budžeta. To cik reižu 2010. gadā šo budžetu nāksies «konsolidēt», arī zina tikai mēnestiņš. Bet labi jau nu nebūs nevienam – gan jau totālie bremzes latvieši aizdzīvos līdz 1. janvārim un tad pieredzēs, ko tautas kalpi atkal sastrādājuši. Nekas, būs jauna pieredze.

Pasakiet gan vēl, ka Augstākais nemīl Latvijas valdību. Brīdī, kad tā vien šķita, ka tautas sašutuma vilnis tūdaļ, tūdaļ to noskalos, gluži kā deus ex machina parādījās vispirms eirokomisārs Almunja, tad lieliskais Mazsalacas meteorīts. Tad atklājās, ka Latvijas cosa nostra vadot divu teātru direktori, pēc tam izcēlās lielisks skandāls Bērnu slimnīcā...

Ja salīdzina situāciju, kāda bija, publicējot sestdienas komentārus apmēram pirms gada vai pusotra, ir prieks, ka mainījusies jūsu reakcija uz tiem. Daudz vairāk zvanu, daudz vairāk sarunu uz ielas, arī komentāros portālā aizvien mazāk manifestējas kompleksu mākti idioti, bet cilvēki, kas izsaka savus spriedumus.

Pagājušo ceturtdien man piezvanīja kāds kungs, lai gari un plaši kliegtu klausulē par to, cik riebīgus komentārus es rakstot, ka latvieši neesot vis nekādi lētie zēni, kas no muļķu mājām nākuši vai ar pliku roku ņemami. Viņa jaunībā pie Ulmaņa, redz, gājis vēl grūtāk, bet tad gan neviens neesot čīkstējis.

Jo dziļāk rudenī, jo tālāk purvā. Šonedēļ gandrīz ar simtprocentīgu garantiju var atzīt, ka taisnība atkal bijusi tiem, kas teica – noteikti būs vēl sliktāk. Tā vien šķiet drīz pat rūdīti pesimisti sāks bālēt vai ķert pēc baldriāna pilieniem.

Viss attīstās, viss turpinās. Šonedēļ sirsnīgi paziņojumi gan dzīvē, gan kultūrā birst kā no pārpilnības raga, visvarenais valsts mēroga mobings pieņemas spēkā, cilvēki trako un pastiprinātos tempos izpērk nervus nomierinošus preparātus.

Šodien Saeimā būtu jānotiek Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdei, kas tā vai citādi varētu pagriezt to, kādā virzienā attīstīsies notikumi Daugavpils teātra lietā. Kā vienmēr, taisnība šajā pietiekami sarežģītajā situācijā nav vis tam, kurš skaļāk bļauj, bet gan kādai augstākai loģikai.

Šonedēļ kāda kultūrpolitiska dokumenta projektā izlasīju burvīgo terminu «paradigmas maiņa», kurš varen aktuāls skaitījās kaut kad pirms gadiem piecpadsmit.

Nu jau gan šis skaistais fakts daudziem ir piemirsies, bet reiz no Lielā Aizdīķa uz Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku visnotaļ nelegālā veidā atceļoja sirsnīga dziesmiņa ar lieliskiem vārdiem – «kā pa miglu mana dzīve iet...» Toreiz daudziem tā vien šķita: nu gluži kā par mums šeit, Latvijā.

Skat, atkal vienai nedēļai gals klāt. Zemestrīces, orkāni un lietavas latvju zemītei, šķiet, gājušas secen, tālab ir iemesls kā jau pie sestdienas šo lietu tā kārtīgi atzīmēt. Ar inteliģentām sarunām par kultūru, piemēram.

Javaicāsiet, ar ko šī nedēļa ieies Latvijas vēstures hronikās, visticamākā atbilde ir – ne ar ko.