Nesen kāda jaunā māmiņa stāstīja par savu paziņu, kuras draugs, Nīderlandē (vai kā nu tagad mūsu valodnieki nolēmuši šo valsti pārdēvēt) dzīvojošs marokānis aicināja savu Latvijas draudzeni kopā ar meitu pārcelties uz dzīvi tur.
Bērna pabalsts vien tur būtu lielāks nekā viņas alga Latvijā, nemaz nerunājot par viņa, IT speciālista normālo atalgojumu. Arī Vācijā iebraucēji bez vērā ņemamiem ienākumiem un ar bērniem saņemot ne tikai pabalstus, bet arī apmaksātu dzīvesvietu.
Līdzīgi stāsti par to, kā, cepuri kuldami, vecāki ar bērniem var dzīvot ārzemēs, dzirdēti bieži. Vajagot tik mācēt noenkuroties un iegrozīties. Protams, visur ir sava garoziņa, nosacījumi, ierobežojumi, kas cik var saņemt, lielāki izdevumi, sabiedrības respekta trūkums u.tml. Tomēr skaidra ir tendence: sākotnēji, pirmajos emigrācijas viļņos uz ārzemēm devās viens vai abi vecāki, bērnus atstājot mājās, tos uzskatot par apgrūtinājumu, bet tagad arvien vairāk valsti pamet ģimenes ar bērniem. Gan tapēc, ka saprot, ka izbraukšana nav uz gadu vai diviem, gan tāpēc, ka nepilngadīgā bērna pabalsti, atvieglojumi viņu izglītības iegūšanā ieceļotāju materiālo stāvokli nepasliktina, arī rada sajūtu, ka bērni te ir gaidīti un novērtēti – vienalga, kā šodienas ekonomikas patērētēji vai kā nākotnes produktu un pakalpojumu radītāji. Par bērna laišanu pasaulē ārpus Latvijas, kādā no ES valstīm nereti domā ne tikai jaunās ģimenes, kam viens no esošajiem vai topošajiem vecākiem ir latvietis un otrs ES pilsonis, bet arī tādi, kuru saknes meklējamas tikai Latvijā. Arī Draugos izveidotas kuplas domubiedru grupas Grūtniecība ārzemēs, Jaunās māmiņas, kuras mazuļus laidīs/laidušas pasaulē svešā zemē, Vecāki ar mazuļiem, kas dzīvo UK, Latviešu māmiņu klubs Vācijā u.tml.
Līdz šim visbiežāk savus bērnus zaudējām Eiropas Savienības brīvās personu kustības dēļ, un, ja nedomāsim, kā arī šajā jomā, līdzīgi kā citās, konkurēt reģionā un ar kaimiņvalstīm, turpināsim zaudēt savus cilvēkus un līdz ar viņiem – ekonomikas un nācijas dzīvotspēju.
Arī Krievija aktīvi vilina atpakaļ savus tautiešus, piedāvājot ko saistošu teju katrai no sociālajām grupām, īstenota tiek valsts programma, kuras ietvaros arī Latvijas krievi tiek aicināti dzīvot Krievijā, solot repatriantiem dažādas valsts garantijas un sociālo atbalstu. Vairāk dzirdīgu ausu Mātes – Krievijas aicinājums sasniedzis, arvien dziļāk cilvēkiem iestiegot nabadzības purvā ekonomiskās krīzes laikā, jo īpaši bezdarba ielejā Latgalē. Tas ir viens no veidiem cilvēku cīņā par eksistenci, reakcija uz priekšstatiem par valsts potenciālu – ne visiem pieņemama, bet grūti to nosodīt, neieraugot reālo situāciju un spriedelējot vien abstrakti. Statistika liecina, ka aizvadītajā gadā četrarpus reizes pieauga iedzīvotāju skaits, kas vērsās Krievijas ģenerālkonsulātā Daugavpilī, lai iegūtu Krievijas pilsonību. Iesniegumu skaits sasniedzot 180–200 ik mēnesi! Ne visi šie cilvēki aizbrauc jau šodien, bet tas ir pirmais solis. Un nebūt ne visi šie cilvēki ir Latvijas valstij naidīgi elementi, kā dažiem radikāļiem labpatiktos berzēt rokas.
Lai gan vairums Krievijas pilsonības pieņēmēju ir vecāka gadagājuma cilvēki, kam kā Krievijas pilsoņiem jau no 55 gadiem pienāktos vecuma pensija, par potenciālu Latvijai zaudēto cilvēku riska grupu var uzskatīt arī ģimenes ar maziem bērniem.
2007. gadā Krievija uzsāka programmu, kuras ietvaros bērnu mātes vai tēvi ar bērna mātes rakstisku piekrišanu, kuru ģimenē piedzimst vai tiek adoptēts bērns, var pretendēt uz tā dēvēto mātes kapitālu, kas 2007. gadā bija 250 000 rubļu, 2009. – 300 000, bet šogad 314 000 rubļu jeb apmēram 5150 latu. To gan nevar saņemt uz rokas un tērēt, kam ienāk prātā, bet likumā noteiktiem mērķiem: hipotekārā kredīta dzēšanai, tā pirmajai iemaksai, ģimenes dzīves apstākļu uzlabošanai – mājas būvei, iegādei, remontam Krievijas teritorijā (!), bērnu izglītībai, mātes uzkrājošās pensijas iemaksām. Tiesa, arī šai iniciatīvai var atrast trūkumus, tā tiek kritizēta par to, ka reāli saņemt atbalstu var tikai no 2010. gada vai bērna trīs gadu vecuma (ar izņēmumu iespējai tērēt to hipotekārā kredīta dzēšanai jau no 2009. gada), par kapitāla izmantošanas birokrātiskiem nosacījumiem. Lai kādas būtu programmas nepilnības vai arī blakus mērķi, tā tomēr ir reāla rīcība, signāls, ka valsts nevēlas zaudēt savus cilvēkus, jo īpaši bērnus, jo tā ir ne tikai humāna kategorija, bet arī ekonomiska. Ar šo programmu vienlaikus tiek atbalstītas gan jaunās ģimenes, gan sildīta valsts ekonomika – veicināta banku kreditēšana, mājokļu būvniecība, remontēšana, siltināšana, radītas kādas darba vietas, investēta nauda izglītībā un vienlaikus – pieturēti cilvēki gan šodien, gan nākotnē, tostarp piesaistot ar kredītiem un iegādātām mājvietām. Vairāki zaķi ar vienu šāvienu.
Latvijā tikmēr tiek pieņemts tikai butaforisks nākotnes kredītņēmēju aizsardzības likums, bet iepriekšējos gados radītās šodienas problēmas valstiskā līmenī netiek reāli risinātas, par savu un bērnu iztikšanu jaunie vecāki var būt daudzmaz droši tikai līdz bērna gada vecumam, ekonomikas sildīšanai nav reālu mehānismu. Nav ideju, piedāvājumu, redzējuma plašāk par vienu tiešo, tūlītējo izdevumu – ienākumu pozīciju vienā budžeta gadā, plašāk par vienu sīku eksportētāja atbalsta vai mājas siltināšanas projektiņu. Toties vairumā – gaudas par sliktajiem priekšgājējiem, spiešana, griešana, nodokļu celšana. Bet par saviem cilvēkiem valstij globālā sabiedrībā ir jācīnās! Demokrātijā – ar burkānu, totalitārismā – ar pātagu. Burkāna nav. Vai būs pātaga? Vai vienaldzība?
