Neesmu pamanījusi, ka premjere Laimdota Straujuma (Vienotība) būtu kardināli vai pat mēreni mainījusi viedokli par notikumiem Ukrainā. Ar Saskaņas elektorāta nepatiku par viņas nostāju šajā jautājumā, kurā tas gaidot «citu attieksmi», premjere skaidrojusi sava reitinga kritumu. Tā teikt, atkal vainīga «ģeopolitiskā situācija». Saskaņā ar Latvijas faktu aptauju, aprīlī Straujumas darbību negatīvi vērtējuši 47,5% respondentu, pozitīvi – 41,8%, kamēr pērn jūnijā bija 55,5% atzinīgo vērtētāju.
Skumji, ja valdības vadītāja skatās šādā greizā spogulī. Tā var runāt cilvēks, kam nav ko teikt vai kurš nesaka to, ko domā, vai arī tas, kurš zaudējis realitātes izjūtu un lidinās varas augstumos.
Premjeres reitings lēni, bet mērķtiecīgi slīd lejup jau no pagājušā gada vasaras, kad priekšvēlēšanu laikā viņa uzstājās gan kā premjere, gan premjera amata kandidāte. Lai arī Saskaņa ir populārākā partija valstī, tās elektorāts nav būtiski audzis. Ukrainas - Krievijas konflikts nav kaut kas pēkšņi parādījies, premjeres, tāpat kā citu latviski noskaņoto politiķu, attieksme pret to nav pārsteigums, kā dēļ būtu jāmainās Saskaņas elektorāta attieksmei pret Straujumu. Turklāt nekas superskandalozs pēdējos mēnešos nav noticis. Ir gan veco skandālu atskaņas – bankas Citadele atdošana par sviestmaizi, kas aktualizējās līdz ar ziņu par bankas rekordaugsto peļņu 2014. gadā – 32,4 miljoniem – un lieku reizi uzpeldējušo jautājumu – kas savāks šo peļņu? Un nojausmu, ka savulaik par zemu uzskatītā ap 74 miljonu eiro bankas pārdošanas cena ir nevis zema, bet traģikomiska. Bija gan vēl skandāls ap VDK dokumentu izpētes zinātniskās komisijas politizēšanu un tās dalībnieku atstādināšanu, bet vairāk nekā ar premjeri to saistīja ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, par kuru joprojām piektdaļa vispār nav dzirdējusi! Bezmugurkaulaina premjere šķita saistībā ar Valsts kancelejas epopeju ar pielaidi valsts noslēpumam, bet arī tas plašāku sabiedrību nesatricināja. Drīzāk, paštīksminoties par Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā un rokošanos ar starptautiskās politikas pīlāriem, mūsu politiskā elite aizmirst par vienkāršās tautas vajadzībām un ar savu darba kārtību netrāpa tēmās, kas aktuālākas sabiedrības vairākumam. Nejūt, ka mums būtu kuģa kapteinis, kas vestu kuģi pa noteiktu kursu. Kuģis atstāts dreifējam, un kapteines raksturojumam var izmantot pašas Straujumas kundzes teikto par bankas Citadele cenu – «ir tāda, kāda tā ir» vai, ka tās cena, tāpat kā Straujumas reitings, nogāzās līdz ar Malaizijas lidmašīnu.
Straujumu virs ūdens notur viņas cilvēcība un vienkāršība, kuras dēļ viņa iesaukta par «mammu», bet ar to valsts vadītājam ir par maz. Straujuma nepretendē uz varas koncentrēšanu savās rokās, aizkulišu spēļu diriģēšanu un līderību de facto, tādējādi šāda premjere politikas pelēkajiem kardināliem ir ērta. Kā savulaik izteicies saskaņietis Andrejs Elksniņš – viņas labsirdība ļauj aiz viņas muguras kolēģiem darīt ļoti netīras lietas. Iespējams, tas arī varētu būt viens no iemesliem, kas viņai ļaus turpināt vadīt valdību, neraugoties uz baumām par viņas nomaiņu pēc ES prezidentūras beigām. Ja vien prezidenta vēlēšanu rokādes nepaģērēs citu ietekmes sadali varas partiju starpā.
No ministriem visnegatīvāk vērtēta ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (Vienotība) darbība: 44,8% iedzīvotāju viņa darbību vai, iespējams, viņu pašu vērtējuši negatīvi. Tradicionāli ārlietu ministra posteņa ieņēmējam ir viens no augstākajiem valdības pārstāvju reitingiem, jo amata turētājs parasti daudz neiesaistās vietējās politiskajās batālijās, ir solīds, nozare nav atbildīga par sociāli jutīgām tēmām. Ir ļoti jānopūlas, lai nokaitinātu lielu sabiedrības daļu un izpelnītos negatīvu reitingu – Rinkēvičam tas apbrīnojamā kārtā izdevies. Vienkāršākais šajā gadījumā būtu vainot «homofobo sabiedrību», bet varbūt tomēr jāpavērtē arī paša izlēcieni sociālajos tīklos un attieksme, ko ne viens vien raksturotu kā augstprātīgu? Vieglāk ir kā strausam iebāzt galvu smiltīs.
Par to, ka «krēsls» pilnībā nenosaka sabiedrības attieksmi pret tajā sēdētāju, liecina Gunta Belēviča (ZZS) spēja izpelnīties krietni augstāku atbalstītāju skaitu kritiķu tradicionāli kritizētās un nolaistās veselības nozares vadībā. Bet, ja reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), kurš turklāt savulaik bijis ekonomikas un satiksmes ministrs, teiks, ka viņa neatpazīstamības iemesls ir nozares specifika, tad derētu atcerēties par Edmundu Sprūdžu.
