Vai tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam (NA) pēc «steidzamā skapja» lietas vajadzētu sekot veselības ministra Gunta Belēviča pēdās un demisionēt?
Kā sabiedrībai atklājies, Rasnačam 30. martā «steidzamības kārtā» bija no Āgenskalna un Rīgas centru jānogādā skapis, kam viņš izmantojis dienesta automašīnu. Lieta bijusi ne mazāk nopietna kā Belēviča kārpa, kas nevarējusi gaidīt mirstīgo rindā. «Tas ir mans skapis, un viņš man iet līdzi. Skapis tika iepriekšējā vakarā izjaukts un izjauktā veidā maksimāli ātri transportēts. Es braucu pie savas līgavas dzīvot, un man nav pat kur savas drēbes likt,» žēlojies Rasnačs. Nu, kurš skapis gan izjaukts var gaidīt vairāk nekā dienu un kurš īsts vecis var atļauties turēt savas drēbes uz krēsliem! Skaidrs, ka līgava ar savu skapi nedalīsies, turklāt tā ir viņas privātā telpa, personiskās dzīves neaizskaramība. Bet, labi, līgava nav ministre, viņa dara, kā grib, bet ministram gan būtu jādara, kā vajag!
Var jau aizdomāties par to, kāpēc vēsts par skapja vešanu informēto cilvēku rokās tika glabāta teju trīs mēnešus un izpausta vien tagad. Bet vienalga, vai Rasnačs ar kādiem ministra lēmumiem kādam uzkāpis uz varžacīm, vai kāds grib atriebties vai nē, fakts paliek fakts. Protams, salīdzinot ar zināmajiem un publiski nezināmajiem, bet tautas folklorā aprunātajiem koruptīvajiem darījumiem un varas ietekmes, iepirkumu izmantošanu apmaiņā pret solīdu ziedojumu partijai vai pateicībām privātpersonām, skapja pārvešana, tāpat kā «sīkas ambulatoras manipulācijas», tāds nieks vien ir. Un tā acīmredzot arī domā politiķi, un šie gadījumi raksturo politiskajā vidē iesūnojušo domāšanu - priekš tam jau tas amats ir, lai to izmantotu, var visu, galvenais, lai nepieķer! Citādi ar racionālu prātu nav izskaidrojama ne Belēviča, ne Rasnača rīcība, jo neba nu Belēvičam naudas trūka medicīnas pakalpojumiem un neba nu Rasnačs mēneša beigās pēdējos centus skaitīja un nevarēja atļauties samaksāt skapja pārvešanas tirgus cenu 25-30 eiro - par par pieciem līdz desmit eiro vairāk, nekā viņš esot samaksājis šoferim uz rokas. Un, ak, vai, gribēdams notušēt savu vainu, Rasnačs tikai iestidzis mēslos vēl dziļāk, atražojot sabiedrībā valdošo pelēkās ekonomikas kultūru, samaksājot šoferim uz rokas, neprasot nekādu dokumentu. Samaksājis drīzāk par klusēšanu. Jā, sabiedrībā ikdienā tādu haltūru ir, cik uziet, bet ministram jau nu tādu priekšzīmi nevajadzētu rādīt, jo īpaši laikā, kad NA iestājusies par tik sirdi plosošām prioritātēm, kurām trūkst valsts budžeta līdzekļu, un Valsts ieņēmumu dienests pastāvīgi nāk klajā ar arvien jaunām kampaņām, pievēršot uzmanību dažādiem pelēkās ekonomikas sektoriem līdz pat ogu vācējām un zeķu adītājām.
Rasnačs uzskata, ka jābeidz par lietu runāt līdz ar viņa atvainošanos un atzīšanos neprofesionālā un neētiskā rīcībā. Vainu mīkstinošs apstāklis taču ir tas, ka šis esot bijis «ārkārtas gadījums». Valsts kontrole jau atzinusi šo kā likuma pārkāpumu, bet KNAB vēl šo gadījumu vērtēšot. Piešķirs 20 sitienu ar rabarberu kātiem? Nav runa par atvainošanos vai pārkāpuma «sīkumu» vai lielumu, bet par principu - nevar izmantot varu personiskās interesēs, nevar šādas amatpersonas prasīt no sabiedrības likumpaklausību, ēnu ekonomikas, blatu sistēmas, kreiso rindu izskaušanu. Ja vara ir ar mieru to akceptēt arī sabiedrībā, tad var turpināt tādā pašā garā un izrādīt sašutumu par to, kā tauta nesaprot politiķu pūles tās labā un dažādos veidos pauž neuzticēšanos politikai. Ja tomēr gribam virzīties uz rietumniecisku vai ziemeļniecisku politisko kultūru, ja gribam panākt, lai tauta beidzot sadarbojas ar varu, tad Rasnačam ir jāseko Belēviča pēdās. Jo stāsts nav tikai par skapi un krekliem tajā, bet ir par sirdsapziņām. Vai varbūt sievietēm?
