Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Veiksmes stāsts. Kam?

Valdības pašslavinājumiem par to, ka Latvija var kalpot citām valstīm par paraugu krīzes pārvarēšanai, pievienojies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Citu valstu vadītāji un finanšu ministri izsakot komplimentus "Latvijas Bankas prezidentam un finanšu ministram, Latvijas tautai", savukārt Grieķijas finanšu ministrs bildis: "Man jāpieņem lēmumi, un es negribu kļūdīties. Jūs esat veiksmes stāsts, un tāpēc gribu no jums mācīties," intervijā "Latvijas Avīzei" paudis V. Zatlers.

Atziņu par to, ka Latvija ļoti veikmīgi pārvarējusi krīzi, sabiedrības apziņā dažādos veidos mēģina potēt nepārtraukti, jo izskatās, ka "muļķu tauta" to īsti nesaprot. Aprīlī veiktā DnB NORD Barometra aptauja rāda, ka 52% iedzīvotāju domā, ka lielākās problēmas ekonomikā vēl tikai gaidāmas, 31% tās izjūt patlaban, 8% domā, ka tās jau ir garām. Pretēji valdības vadītāja sludinātajam, uzlabojumus nākamajā un aiznākamajā gadā gaida vien 16%, vairums – vēl vēlāk, bet 10% tos negaida nekad. 35% esot sliktākā situācijā kā jebkad agrāk, tikai 4% nekad nav bijis labāk kā tagad.

Neveiksmīgie nodokļi

Nepamatota pesimisma infekcija neļauj saskatīt lielo veiksmi? Kas tad tie ir par lēmumiem un rezultātiem, ar ko varam lepoties un būt par paraugu krīzes pārvarēšanai?

Ar algu un darbavietu krasu samazināšanu, ekonomikas saspiešanu, iekšējā patēriņa mazināšanu ar paceltiem nodokļiem pretēji pasaulslavenu un arī vietējo ekonomistu atziņām par pilnīgi pretējas rīcības nepieciešamību krīzes laikā? Ar antikonstitucionāliem lēmumiem, atņemot pensijas daļu, ar smagu iekšējo devalvāciju? Banku glābšanu uz nodokļu maksātāju rēķina? Darbaspēka nodokļu sloga palielināšanu un sekojošu konkurētspējas mazināšanu, ko tagad paši netieši atzīst par kļūdainu lēmumu, solot nākamgad mainīt nodokļu sloga akcentus no darbaspēka uz patēriņu un īpašumu? Ar absurdi piemērojamu jaunu nodokļu uzlikšanu (dienesta auto nodoklis)? Ar slēgtām lauku skolām, investīciju noņemšanu un risku par lauku turpmāku izmiršanu?

Parādu atdot nespēsim

Un kādi bijuši šīs politikas rezultāti, ar ko lepojamies un stādām par paraugu citiem?

Valdošie politiķi kā sasniegumu pasniedz 2009. gada 4. ceturkšņa un šā gada pirmā ceturkšņa datus ar IKP krituma mazināšanos, nelielu mazumtirdzniecības, rūpniecības attīstības pieaugumu, uzņēmēju noskaņojuma uzlabošanos, kas liecinot par lēnu, bet ekonomikas augšupeju. Eksperti gan bilst, ka IKP puslīdz pienācīgi izskatās tikai uz iepriekšējā gada katastrofāli zemās bāzes fona. Lai vai kā, nav dzirdēts neviens nopietns eksperts, kas apgalvotu, ka spēsim 2012. gadā sākt atdot parādu, tādu, kas saka pretējo – pārpārēm. Valsts kontroliere Inguna Sudraba paudusi, ka "2012. gadā mēs nevarēsim atdot nevienu eiro no šā aizdevuma". Arī finanšu ministrs Einars Repše atzinis, ka 2012. gadā valsts vēl turpinās aizņemties, ja neizdosies izveidot budžetu ar pārpalikumu, valsts parāds turpinās augt, bet, kamēr nebūs budžeta ar pārpalikumu, nespēsim atmaksāt aizdevumus. Premjers V. Dombrovskis lēsis 3% budžeta deficītu 2012. gadā. Tātad – arī augstākā vara atzīst, ka aizdevumu atdot nespēsim, un, visticamāk, to pārkreditēsim. Kas veicinājis mūsu konkurētspēju, sildījis ekonomiku, licis pamatus tam, lai spētu saražot vairāk naudas kā apēst un iztērēt, lai varētu atdot parādu? Kādi ir pirmie rezultāti?

Sliktākā ekonomika pasaulē

1. aprīlī tika publiskota ziņa, kas diemžēl nebija aprīļa joks: Latvijas ekonomika 2009. gadā novērtēta kā sliktākā pasaulē – 214. vietā no 214 valstīm pēc ASV CIP pētījuma, kurā ņemts vērā valstu reālais ekonomikas pieaugums.

Starptautiskās konkurētspējas ziņā Latvija šogad noslīdējusi par vienu vietu – līdz 22. vietai ES valstu vidū (Pasaules ekonomikas foruma pētījums), esam zemākajā pozīcijā Baltijā. Vieni no būtiskiem faktoriem indeksa aprēķināšanā bijuši inovācijas, pētījumi, uzņēmējdarbības vides uzlabošana, sociālās iekļaušanas palielināšana, ilgtspējīgas attīstības veicināšana.

Labi, nevaram kā Butānā šīs "veiksmes stāsta" rezultātus nomērīt "kopējā nacionālās laimes indeksā", bet daži dati bez jau minētās iedzīvotāju aptaujas varētu runāt vairāk par makroekonomiskajiem skaitļiem.

Tauta izbrauc

Migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits pērn samazinājās par 4700 cilvēkiem, kamēr 2008. gadā – par 2542. Visticamāk, skaitļi nav pilnīgi, bet tendenci tie atklāj: Latvijas zaudēto cilvēku skaits pērn dubultojies! Pērn ik mēnesi no valsts emigrēja 616 cilvēki, vismaz 20 ik dienu! Tas ir klusējošais protests un ekonomikas un politikas novērtējums. Manuprāt, viskritiskākais. Vai labāks nekā Grieķijā, kur cilvēki savu sāpi izkliedz ielās? Vai ar to lepojamies un iesakām arī citiem?

Cits rādītājs – dzimstība. Ja valsts izrāda rūpi par bērniem, dod ģimenēm kaut minimālu stabilitātes sajūtu, dzimstība aug, lai gan, protams, bērni tiek dzemdēti arī neatkarīgi no tā. Jūtoties nedroši, neticot iespējām nodrošināt bērna labklājību, lēmums par bērnu, jo īpaši, ja tas nav pirmais, var tikt atlikts. Palielinoties arī mirstībai, dabiskais pieaugums sasniedzis mīnus 8220 (2008. gadā – 7058). Kopumā pērn Latvija kļuvusi par 12 900 cilvēkiem nabagāka.

Paslavē par paklausību

Komentāri pat šķiet lieki ievērojamajam bērnu traumatisma, vardarbības pret viņiem pieaugumam un pat zīdaiņu un bērnu slepkavībām, tās ir ziņas, kuras pēdējā laikā pāršalc sabiedrību.

Nez vai par kopējo nacionālās laimes indeksu runā arī bēdīgie fakti par ielaistu slimību pieaugumu.

Bezdarba rādītājs aprīlī gan nedaudz krities – līdz 16,7% no 17, 3% martā, bet to vēl nevar saukt par tendenci, jo iepriekšējos mēnešos turpinājies bezdarba kāpums, turklāt Latgalē tas joprojām turpina augt. Nav arī pārliecības, ka bezdarbnieku pabalsta mehānismi bijuši tie efektīvākie aizdevuma tērēšanas līdzekļi ar simtlatniekiem, pieciem zāles grābējiem uz pāris kvadrātmetriem, sociālajiem spilveniem, kas dažu labu pieradinājuši vienkārši slaistīties, mazinājuši motivāciju kaut ko pašiem darīt. Par to maksā un nākotnē vēl sūrāk maksās ikviens strādājošais, jo šodien notrallinātā nauda mums būs ar uzviju jānopelna rīt, lai atdotu parādu, no kā šī nauda maksāta. Tas, ka nākamgad, pēc premjera teiktā, sociālajā jomā plānots izdevumu pieaugums, arī ne par ko labu neliecina.

Nu, ko gan var teikt valstu pārstāvji, kas paši aizdevuši mums naudu un kuru galvenā interese bija glābt savas investīcijas Latvijā un tagad – fiskālie īstermiņa rādītāji, lai varētu naudu dabūt atpakaļ? Protams, slavēt par paklausību! Bet vismaz ar šo miglas pūšanu varētu būt atturīgāki pašmāju politiķi un amatpersonas.