Pirms 25 gadiem, 1989. gada 23. augustā, latvieši, nostājoties simtiem kilometru garajā Baltijas ceļā, visai pasaulei nepārprotami pavēstīja, ko grib mūsu tauta. Toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, VFR kanclers Helmūts Kols, Francijas prezidents Fransuā Miterāns ar PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu varēja runāt, ko grib, par PSRS teritoriālo integritāti un tās nemainību, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Latviešu tauta bija pateikusi savu vārdu. Vārdu, kuru nevarēja ignorēt. Toreiz mums bija teikšana. Pa īstam.
Tie, kas spriedelē, ka Latvijas (arī Lietuvas un Igaunijas) valstiskās neatkarības liktenis tika izšķirts Reigana un Gorbačova tikšanās laikā Reikjavīkā vai kādā vēl citā reizē un no mūsu rīcības nekas nebija atkarīgs, vienkārši ignorē faktus. Lai arī ASV un citas Rietumu valstis formāli neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, Rietumu līderi visvairāk baidījās no tā, ka, sabrūkot komunistiskajai sistēmai, varētu notikt arī PSRS sabrukums. Šīm bailēm bija skaidrs, racionāls pamats. Jebkuras valsts teritoriālas izmaiņas sabiedrība uztver ļoti saasināti, un valsts dezintegrācija var izraisīt ārkārtīgi nepatīkamas sekas. It īpaši, ja tā ir totalitāra valsts ar vairāk nekā 10 000 kodollādiņu. PSRS iespējamais sabrukums pasaules analītiķiem rādījās ļoti drūmās un pat asiņainās krāsās. Tāpēc Rietumi solīja Gorbačovam visa veida atbalstu valsts vienotības saglabāšanai.
Taču 1989. gada 23. augusts lika pasaules līderiem saprast, ka laiks, kad viņi varēja lemt par mazāku tautu likteņiem, ir pagājis. Lai kādu pasauli konstruētu daži «lielie», viņiem jārēķinās arī ar mazāku tautu vēlmēm. Latviešiem bija sava vēlme. Tā bija griba pēc savas valsts. Šo gribu mēs nodemonstrējām 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa, 1988. gada 7. oktobrī Mežaparka Lielajā estrādē, 1989. gada 23. augustā Baltijas ceļā, 1991. gada janvāra barikādēs Rīgā, un šī griba rezultējās 1991. gada 21. augusta likumā par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Šo notikumu enerģētika joprojām ļauj uzturēt Latvijas valsts ideju, par spīti tam, ka iedzīvotāju skaits samazinās un tautas dzīvais spēks aizplūst. Cik ilgi vēl šis Atmodas laiku lādiņš nodrošinās mūsu valsts un tautas enerģētisko potenciālu, neviens nevar pateikt. Diemžēl šī potenciāla kapacitāte plok.
Ko tas nozīmē? Vienkāršs piemērs. Šobrīd agresīvās kaimiņvalsts politikas dēļ mūsu valsts neatkarība ir apdraudēta vairāk nekā jebkad pēdējo divdesmit gadu laikā. Politikā galvenā ir signālu valoda. Nupat Latviju, tāpat kā pirms 2010. gada vēlēšanām, ar īsu vizīti aplaimoja Vācijas kanclere Angela Merkele. Tas bija skaidrs signāls – es, Angela Merkele, atbalstu Latvijā valdošo politisko spēku. Tā to arī uztvēra valdošie un centās Merkelei nekādus apgrūtinošus jautājumus neuzdot. Taču kādu signālu Merkele saņēma no latviešu tautas? Vai Merkelei kāda demonstrācija lika nojaust, ka latviešu tauta jūtas apdraudēta un būtu pateicīga, ja Vācija sniegtu palīdzīgāku roku mūsu drošības stiprināšanā? Vai Latvijas politiskie spēki nāca klajā ar vienotu aicinājumu Merkelei un citiem NATO valstu līderiem? Nekā tāda nebija. Bija standarta priekšvēlēšanu pasākums, un Merkelei dažus asākus jautājumus par NATO klātbūtni uzdeva vācu žurnālisti. Merkele uz šiem jautājumiem atbildēja atbilstoši tiem signāliem, kādus saņēma no latviešu tautas. Tie bija: mēs (tas ir, latvieši) esam ļoti apmierināti ar visu, ko jūs, dārgā Merkeles kundze, mūsu labā darāt, un paldies jums par to. Agrākos laikos būtu vēl roku nobučojuši.
Ja Baltijas tautas 1989. gadā Molotova – Ribentropa pakta 50. gadadienu būtu sagaidījušas ar tādu pašu aktivitāti, kā tagad sagaidīja Merkeli (un drīzumā Tallinā sagaidīs Obamu), tad nekad mūsu tautas nebūtu ieguvušas to, ko ieguva – neatkarību. Tad Vašingtonā, Bonnā un Maskavā visiem būtu pārliecība, ka baltiešiem neko daudz nevajag. Vairāk desas veikalā un ikvakara seriālu televizorā. To būtu mums arī iedevuši. Zem kāda karoga, tas jau nebūtu svarīgi. Taču toreiz latvieši, sadodoties rokās, kļuva par nāciju, kas nevis lūdz, bet prasa. Tas, uz ko bijām spējīgi toreiz, Baltijas ceļa laikā, dod pārliecību, ka latviešu tauta var saņemties un tā spēs saņemties. Gribas ticēt.
