No 4. līdz 5. septembrim Velsā norisināsies NATO valstu un valdību vadītāju samits. Šā samita dienas kārtība un izskatāmo jautājumu svarīgums būtiski atšķirsies no iepriekšējiem samitiem, jo pasaule pēc Krievijas agresijas un izraisītās krīzes Ukrainā ir radikāli mainījusies.
Vēl pirms gada Krievija tika uztverta kā NATO partnere (ne vienmēr ērta, bet tomēr partnere), bet tagad tā, visticamāk, tiks pārkvalificēta par potenciālo pretinieci.
Šī pārkvalifikācija būs ļoti nozīmīgs pavērsiens NATO stratēģijā un jau drīzā nākotnē skars tieši Latvijas drošību. Latvijā dažkārt domā (Krievijas propagandas un vēsturiskā antikrieviskuma dēļ), ka Krievija un NATO vienmēr ir atradušās konfrontācijā, taču tā nav taisnība. Līdz šim NATO par galvenajiem draudiem uzskatīja islāmistu aktivizēšanos un nākotnē arvien pieaugošo Ķīnas varenību. Kā liecina jaunākie Pew Research aptauju dati, amerikāņi par galveno draudu mieram pasaulē uzskata Al Qaeda; islāma kaujiniekus Irākā un Sīrijā; Irānas kodolprogrammu; Ziemeļkorejas kodolprogrammu un tikai piektajā vietā Krievijas saspringtās attiecības ar tās kaimiņiem. Tikai 53% amerikāņu uzskata, ka Krievija ir liels drauds pasaulei. Pirms gada tādu bija 32%.
Konfliktēt ar Krieviju neviens nekad nav gribējis un negrib. Tāpēc arī tik kusla reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. ASV prezidenta Baraka Obamas savulaik izteiktā frāze, ka Krievija ir reģionāla lielvalsts, tika teikti, nevis lai kādu aizvainotu, bet tāpēc, ka viņš tā domā. Vairākums pasaules jautājumu tiek risināti bez būtiskas Krievijas līdzdalības. Krievijas ekonomiskais un militārais potenciāls (izņemot kodolieročus) ir par kārtu zemāks nekā ASV un NATO. Toties Eiropā tā patiešām ir lielvalsts un izrīkojas tā, kā neviena cita valsts neatļautos. Eiropā valdošā pārliecība par kara neiespējamību kontinentā novedusi pie tā, ka Eiropa ir izrādījusies jaunajai pasaules kārtībai pilnīgi nesagatavota. Pat tagad Eiropa (izņemot Poliju un Baltijas valstis) ļoti negribīgi atzīst notiekošo Ukrainā un labprātāk dzird dažādas Putina atrunas par karaspēka «apmaldīšanos». Pat, ja Putins uzspridzinātu atombumbu, daži, šķiet, izliktos neredzam atomsēni, ja vien Putins pats neatzītos, ka to izdarījis.
Ukrainas krīze uzskatāmi nodemonstrēja pasaules drošības konstrukcijas nepilnības. Nevienu valsti neapdraudošais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir izolēts kā ar Ebolas vīrusu aplipinājies, bet ciniski agresīvais Putins arī pēc Krimas aneksijas sēdēja blakus pasaules līderiem gan Normandijā, gan Riodežaneiro. Eiropa ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli priekšgalā spiež Ukrainas prezidentu Petro Porošenko piekāpties un sēsties pie sarunu galda ar separātistiem. Tas nozīmē atzīt, ka ar brutālu spēku, kā to izdarījis Putins, arī 21. gadsimtā var panākt sev izdevīgas izmaiņas Eiropas kontinentā. Līdz Ukrainas krīzes sākumam Eiropa jutās tik komfortabli, ka joprojām neparko negrib līst ārā no komforta zonas un darīt ko vairāk kā izteikt «nopietnas bažas» vai «stingru nosodījumu».
Tomēr laika dzirnas maļ lēni, bet nenovēršami. Krievijas noteikšana par potenciālo pretinieci izmainīs nākotnes drošības sistēmas arhitektūru un NATO bāzes Austrumeiropā, par kurām raksta Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung, ir tikai laika jautājums. Cik ilga laika? Visticamāk, samits Velsā nekādus konkrētus lēmumus par NATO bāzu izvietošanu Austrumeiropā nepieņems. Tiks doti signāli Krievijai, lai tā attopas. Taču nav pārliecības, ka Putins adekvāti uztver pasauli un nav nonācis pats savas propagandas narkotiskajā skurbulī. Līdz ar to ir šaubas, vai Putins šos «signālus» uztvers nopietni, jo viņš vienmēr NATO uztvēris kā ienaidnieku. Diemžēl arī Eiropa Putina «signālus», proti, atskārsmi, ka pasaules kārtība ir radikāli mainījusies, negrib īsti atzīt. Tas nozīmē, ka pagaidām konflikts atrodas realitātes neatzīšanas fāzē. Diemžēl tieši šajā fāzē parasti tiek sataisītas vislielākās muļķības.
