Mēdz teikt: ja kaut kas izskatās kā pīle, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad, visticamāk, tā arī ir pīle. Tieši to pašu var teikt par Citadeles bankas pārdošanu. Ja bankas pārdošana ir pilnīgi necaurskatāma, slepena, steidzīga, politiķi ar bankas pircēju pārstāvjiem lido kopā vienā lidmašīnā uz Gruziju atpūsties, bet amatpersonas savos skaidrojumos putrojas un tas viss izskatās pēc kārtējās bankas pārdošanas par sviestmaizi iepriekš sarunātam pircējam, tad tas, visticamāk, tā arī ir.
Tagad, kad atklājies, ka banku drīkstēs pārdot tālāk jau pēc diviem gadiem, ir skaidrs, ka notikusi vien kārtējā epizode garā epizožu virknē ar Latvijā pazīstamo zīmolu – valsts nozagšana. Kā jau tas pie mums pieņemts, viss šis darījums noticis pēc klasiskiem blēdību maskēšanas kanoniem – te bija gan sliktais krievu investors (Šeflers), gan labais amerikānis (Ripplewood Holdings), gan nosaukti nopietni uzvārdi (87 gadus vecais ASV Federālo rezervju sistēmas vadītājs prezidenta Džimija Kārtera laikos Pols Volkers), gan piesauktas tradicionālās Eiropas Komisijas prasības. Viss šis darījums ir aplikts dažādām uzmanību novērsošām dekorācijām, kurām pāri greznojas uzraksts milzu burtiem – te viss ir likumīgi un pareizi, jo pārdošanu veic pareizie un taisnie.
Taču fakti ir nepielūdzami. Banka ir pārdota lēti (daļēji var piekrist, ka šis patiešām nav labākais laiks bankas pārdošanai), bet galvenais – nav nekādas garantijas (drīzāk otrādi), ka tā nav pārdota parastiem finanšu spekulantiem (pārpircējiem), kuru vienīgā interese ir to pēc iespējas ātrāk pārdot tālāk. Vienalga kam, par dārgāku summu. Tieši uz to un ne uz ko citu norāda pircēju uzstājība pirkuma nosacījumā iekļaut pēc iespējas īsāku bankas tālākpārdošanas aizlieguma termiņu. Sākotnēji valdība izteica vēlmi, ka banku nedrīkstēs pārdot tālāk piecus gadus, savukārt «stratēģiskie investori» uzstāja uz vienu gadu. Viens gads biznesā ir ļoti īss laiks, un tas ikvienam saprātīgam cilvēkam lika skaidri saprast, ka pircēji ir nevis kaut kādi stratēģiskie investori, kurus interesē ilgtermiņa bankas attīstības plāni, bet parasti pārpircēji. Tādi pārpircēji, kurus Latvijas interneta vidē parasti dēvē par kupi prodai tipa biznesmeņiem. Visbiežāk ar šo terminu tiek apzīmēti mūsu austrumkaimiņu tā saucamie uzņēmēji, taču šoreiz runa ir par nenosakāmas izcelsmes spekulantiem (starp kuriem pavīdējis arī Ēģiptē par nodokļu nemaksāšanu tiesātā uzņēmēja Naseva Savirisa tēls), kuri patvērušies zem amerikāņu finanšu fonda izkārtnes.
Politikas kuluāros par šo darījumu atklāti smīkņā un apmainās zobgalībām – cik kurš ir dabūjis un kurš ko ir uzmetis. Tieši tāpat, kā tas bija arī ar pasažieru vilcienu iepirkumu. Esam nodzīvojušies tiktāl, ka šīs daudzu miljonu vērtās rebes vairs neizraisa neko vairāk kā zobgalības Saeimas pīpētavā. Skaļās balsis pilnībā ir zaudējušas agrākās «taisnības» un «godīguma» bazūnes – visas šīs delnas un providusi. Klusē kažokas un voikas. Diemžēl arī KNAB izmeklētājus neinteresē – kāpēc politiķi dodas atpūsties uz Gruziju vienā lidmašīnā ar bankas pircēju pārstāvjiem. KNAB uzskata, ka drošāk «strādāt» ar piecus un vairāk gadus vecām lietām, jo tās vienīgās var šķetināt, neaizskarot tos, kuri jau piecus gadus kā pie siles, tpu..., pie varas. Visā šai stāstā skumjākais ir tas, ka kādreiz briesmīgajos «valsts nozagšanas» laikos trīs miljonu lieta ieguva plašu, vispārēju skanējumu; tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija; notika izmeklēšana, tiesa un tika sarakstītas vismaz divas grāmatas. Tagadējās afēras ir kļuvušas tik ikdienišķas, ka par tām tikpat kā neviens (izņemot dažus īpaši neatlaidīgus eksemplārus) vairs neuztraucas. Inflācija skārusi ne tikai preču cenas veikalos, bet arī sabiedrības apziņu. Kas agrāk šķita kliedzošs nodarījums, tagad ir ikdienišķa «lietu kārtošana». Galvenais, lai tā tiktu pareizi iesaiņota un pamatota ar pārliecinošiem atslēgas vārdiem – Eiropas Komisijas prasības, «stratēģiskais investors», amerikāņu finanšu institūcija, «tur nav mūsu pašu bāleliņi», «nedrīkst atdot krieviem» utt. Ja šaubīgo rebi izdodas aplīmēt ar šīm etiķetēm, tad šajā iepakojumā var Latvijas publikai iesmērēt pilnīgi jebko. Pat zādzību parasto.
