Politikā un ekonomikā, tāpat kā ģērbšanās stilā un citās jomās, ir sava mode. Iepriekšējā desmitgadē Eiropas politekonomisko modi noteica vācieši, un šīs modes raksturīgākā iezīme bija taupība. Tagad par šo modes tendenci varam runāt pagātnes formā. Grieķijas kreiso radikāļu partijas Syriza pārliecinošā uzvara svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās tikai politiski noformēja to, ko dažas dienas iepriekš (ceturtdien) finanšu sfērā izdarīja Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidents Mario Dragi, kurš paziņoja, ka ECB uzpirks dažādus vērtspapīrus (pārsvarā valsts parādu obligācijas) par vairāk nekā triljonu eiro. Proti, pasludināja taupības laikmeta beigas un, vienkāršā valodā runājot, iedarbināja naudas drukājamo mašīnu uz pilnu jaudu.
Pēc būtības M. Dragi preses konferencē Frankfurtē pavēstīja tieši to pašu, ko svētdienas vakarā Atēnu centrālajā laukumā Syriza līderis Alekss Ciprass. Proti, ka bēdīgi slavenā jostu savilkšanas politika pēc ilgas mocīšanās aizgājusi nebūtībā. Likteņa ironija, ka abus šos pēc būtības vienādos vēstījumus sabiedrībai ar dažu dienu atstarpi paziņoja divu idejiski pretēju nometņu pārstāvji – kreisais radikālis, kurš uz vēlēšanām gāja ar lozungu – pietiek taupīt, nē jostu savilkšanai, un taupības katedrāles – ECB – galvenais priesteris.
Ko tas nozīmē mums pašiem? Zināmu netaisnības sajūtu, ka mums nācās izdzert rūgto taupības biķeri līdz galam, kamēr citiem tikai līdz pusei vai vispār izdevās no šā pārbaudījuma izvairīties. Te gan jāprecizē, ka demokrātiskās sistēmās katra tauta pati izvēlas savu ceļu. Latvijas iedzīvotāji, vēlēšanās atbalstot Vienotību un tās premjeru Valdi Dombrovski, paši izvēlējās tā dēvēto konsolidācijas ceļu, kamēr Grieķijas vēlētājs svētdien pateica – pietiek. Latvijā nekas tāds nenotika. Mums lielais konsolidētājs joprojām daļā sabiedrības tiek uzskatīts par «visu laiku labāko premjeru» un ir vēlētāju aizsūtīts «pelnītā atpūtā» uz Briseli ar ļoti pieklājīgu «pensiju».
Kas noveda Eiropu pie finanšu modes izmaiņām un galu galā ECB līdz kapitulācijai? Pirmām kārtām ASV piemērs. 2008. gadā, krīzei sākoties, ASV Federālā rezervju sistēma (FRS) izvēlējās no Eiropas atšķirīgu krīzes pārvarēšanas stratēģiju. Tolaik FSR priekšgalā bija Bens Bernanke, kurš pazīstams kā dedzīgs «naudas kaisīšanas no helikoptera» teorijas piekritējs. Atbilstoši šai teorijai, krīzes situācijā valsts centrālajai (emisijas) bankai, lai stimulētu ekonomisko rosību, ir drosmīgi jāieplūdina ekonomikā nauda, kaut vai bārstot banknotes no helikoptera. Praksē, protams, neviens no helikoptera naudu nebārstīja un to pārsvarā ieguva jau tā pārmēru notreknējušais finanšu sektors, bet, kā jau teikts, nav tik svarīgi, kādā veidā nauda tiek ieplūdināta ekonomikā. Galvenais, ka tiek atslābināta finanšu spriedze, kas tur ekonomiku pinekļos un neļauj tai uzņemt apgriezienus. Tagad, pēc piecu gadu «dolāru drukāšanas», izrādījies, ka ASV krīzi ir daudz veiksmīgāk pārvarējusi nekā Eiropa.
Eiropā, tajā skaitā Latvijā, tika izvēlēta krīzes pārvarēšanas metode, kura pazīstama kā «jostu savilkšana» (austerity). No tīri sadzīviskā aspekta šī metode šķiet «taisnīgāka» un «pareizāka», jo rosina samazināt nepamatotos tēriņus un liek samaksāt par pieļautajām kļūdām. Diemžēl praksē cieta arī liels daudzums gluži nevainīgu cilvēku, kuriem nebija nedz neapdomīgi ņemtu kredītu, nedz nesamērīgi uzpūstas algas, jo būtiski saruka ekonomika kopumā. Latvijā tika likvidētas ap 200 000 darba vietu, kas izraisīja plašu emigrācijas vilni, un iekšzemes kopprodukts samazinājās par vairāk nekā 20%.
To, ko mēs ar vai bez ironijas saucam par «veiksmes stāstu», starptautiskie aizdevēji ilgus gadus uzspieda Grieķijas tautai, līdz tai tas apnika. ASV piemērs visiem rādīja, ka «jostu savilkšanas» metode ir nevajadzīgi sāpīga un, galvenais, neefektīva. Grieķijas vēlētāji savu ir pateikuši. Kā tālāk risināsies notikumi, var tikai minēt, bet, visticamāk, nekādas milzu domstarpības un finanšu šantāžas no vienas vai otras puses nebūs, jo finanšu politikas mode ir mainījusies, cieņā ir atslābums un gan jau tiks atrasts visiem pieņemams kompromiss. Jācer, ka jaunās tendences (ECB monetārās politikas maiņa) kopumā pozitīvi ietekmēs visas eirozonas ekonomiku un tātad arī mūsējo. Jautājums vienīgi, vai šīs izmaiņas nav jau nokavētas?
