Portālā Manabalss tiek vākti paraksti Kopdzīves likuma (partnerattiecību) ierosināšanai. Prātā nāk agrīnā Majakovska ģeniālās rindas – ja debesīs tiek iedegtas zvaigznes, tātad kādam tas ir vajadzīgs. Ja tiek vākti paraksti, tātad kādam tas ir vajadzīgs un šķiet ļoti svarīgs. Kam un kāpēc?
Portālā Delfi rakstniece Dace Rukšāne publicējusi rakstu šī likumprojekta atbalstam un jau virsrakstā skaidri norādījusi uz vienu cilvēku grupu, kurai, pēc autores domām, minētais likumprojekts būtu vajadzīgs. Šis virsraksts skan – ko darīt, ja vīrietis negrib tevi precēt? Balstoties uz savu personīgo pieredzi, autore pauž pārliecību, ka Kopdzīves likums šo daudzām sievietēm (retāk vīriešiem) smago jautājumu atrisinātu. Tiesa, kādā veidā tas notiktu, ja vīrietis nevēlas aktivizēties, autore nemin. Var padomāt, ka pietiktu ar telefona zvanu un pieteikumu, ka es ar tādu un tādu esmu attiecībās, viņš mani precēt negrib, pie notāra iet nostiprināt civiltiesiskās mantiskās attiecības negrib (ko var darīt arī tagad bez jebkāda Kopdzīves likuma), tad piereģistrējiet mani kā šī vīrieša partneri. Skaidrs, ka tik vienkārši tas nebūtu, taču nav arī skaidrs, kāpēc lai kāds, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas «sarakstīties», pēc Kopdzīves likuma pieņemšanas sāktu gribēt reģistrēties ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām.
D. Rukšānes raksts ļoti precīzi iezīmē to psiholoģisko mehānismu, kurš pilda motora lomu likumprojekta bīdīšanas procesā. Cilvēki, nespējot atrisināt kādas savas problēmas (konkrētā gadījumā vēlmi piedabūt vīrieti noformēt attiecības tradicionālā ceļā), ķeras pie vienkāršota pseidorisinājuma. Ja vīrietis tevi negrib precēt, tad problēmu atrisinās ja ne gluži regulaks, tad partnerattiecību likums. Viss kā banālā reklāmas klipiņā.
Droši vien būs cilvēki, kuriem šī likuma pieņemšana ļaus uzlabot dvēseles stāvokli, un, ja kaut vienam kaut kas palīdz, tad to ir vērts izskatīt. Politologs Ivars Ījabs portālā Satori izvirza līdzīgu argumentu – ir jāpalīdz katram, kuram varam palīdzēt, nevis jācenšas kādu apspiest. Arguments ir tik cilvēcisks, ka grūti tam oponēt. Taču te parādās samērīguma jautājums. Vai Kopdzīves likuma pieņemšanas gadījumā neizbēgamā tradicionālās laulības devalvācija nenodarīs zināmu pārestību tiem, kuri augstā vērtē tur un iedegas par tradicionālo laulību ar visiem tās pienākumiem, rituāliem un gredzeniem? Vai šis likums nekļūs par tādu kā rotaļlietu, kas uz mirkli nomierinās kaprīzu bērnu, un pēc brīža tam jau vajadzēs jaunu, dārgāku rotaļlietu, lai apmierinātu savu nerimstošo kāri pēc vēl kaut kā? Vai piekāpšanās kādas nelielas, bet ļoti skaļas un agresīvi uzstājīgas grupas kliegšanai ir labākais risinājums? Šādas pārliecības nav, un tāpēc pret šo likumprojektu veidojas pamatota skepse.
Šobrīd par Kopdzīves likumu debates notiek vispārīgās, it kā morālās kategorijās, taču trūkst nopietnas juridiskas ekspertīzes. No juridiskā aspekta likumprojekts ir acīmredzami negatavs. Ļoti pavirši ir izstrādāta kopdzīves pārtraukšanas procedūra. Vispār netiek apskatīts gadījums, kad viens no partneriem grib, bet otrs nevēlas kopdzīvi pārtraukt. Savukārt milzu vērība pievērsta materiālās uzturēšanas problemātikai pēc partnerattiecību izbeigšanas, kas kombinācijā ar neskaidrību partnerattiecību izbeigšanas reglamentācijā rada labvēlīgu augsni dažādām krāpnieciskām shēmām ar mantisko ieinteresētību un lieliem advokātu honorāriem. Pastāv bažas, vai šie jauninājumi ar dažādu līmeņu partnerattiecībām un dažādiem likumiem neradīs juridisku haosu?
Kā rakstīja Imants Ziedonis, mums nav pienākums lēkt ar visiem bedrē tikai tāpēc, ka citi tā dara. Ir mierīgi un bez sakāpinātām emocijām jāizvērtē, kādas mums jau ir likumiskās iespējas sakārtot atsevišķus partnerattiecību jautājumus un kas vēl jāizdara, lai cilvēkiem atvieglotu dzīvi un novērstu tos atsevišķos gadījumus, kad kopdzīvē esoši cilvēki spiesti nevajadzīgi ciest no savu attiecību juridiskas nesakārtotības (kā Zolitūdes traģēdijas gadījumā). Pagaidām izskatās, ka šis likumprojekts tiek virzīts pavisam citiem mērķiem. Ja tā, tad jāsauc lietas īstajos vārdos un jādomā, kā panākt, lai homoseksuāli cilvēki justos mazāk apdalīti, nevis piesaukt vīriešus, kuri negrib tevi precēt.
