Cilvēkus, kuri rūpējas nevis par savas valsts un savas tautas interesēm, bet gan aizstāv svešzemnieku intereses, parasti sauc par nodevējiem. Negribētos ar šādiem smagiem apvainojumiem mētāties, tāpēc pieņemu, ka tie latvieši, kuri kvēli aizstāv ārvalstu intereses, to dara vienkārši aiz muļķības. Par ko ir runa?
Šodien ir moderni runāt par veiksmes stāstiem. Iedomājieties, ka esat kādā seminārā Tallinā vai Viļņā, kur pulcējušies pārstāvji no visām Baltijas valstīm. Pusdienās pie galda visi cenšas neuzkrītoši palepoties ar savas valsts sasniegumiem. Pastāstīt kādu veiksmes stāstu. Kādi tie varētu būt Latvijai? Daudz nav. Daži kultūrā, daži sportā. Ekonomikas jomā mums ir trīs šādi stāsti. Lidosta Rīga, aviokompānija airBaltic un Ventspils pilsēta. Veiksmes stāstu, protams, ir daudz vairāk, bet šie ir starptautiskā mērogā redzamākie.
Nacionālās intereses aizstāvošiem spēkiem šie veiksmes stāsti būtu jārāda kā paraugi un jādara viss, lai šādu veiksmes stāstu būtu vairāk. Ar tiem jālepojas un jāceļ nacionālā pašapziņa. Un otrādi. Tiem, kuri kalpo svešzemju interesēm un vēlas, lai Latvijā nebūtu nekā sava, šie veiksmes stāsti visos iespējamos veidos jāpeļ un jānosoda. Tie jāpasludina nevis par veiksmes stāstiem, bet kauna traipiem, kuri ar joni jālikvidē. Tagad, kad esam definējuši pazīmes, pēc kādām noteikt nacionālo interešu aizstāvjus un nodevējus, identificēsim tos pēc minētajām pazīmēm.
Kuri bija galvenie laikraksta Diena uzbrukuma objekti laikā, kad šīs avīzes galvenā redaktore bija Sarmīte Ēlerte? Tā pati Ēlerte, kura tagad nodibinājusi Meierovica biedrību un ir patronese priekšvēlēšanu apvienībai Vienotība. Visniknākie uzbrukumi vērsti pret to, par ko būtu bijis jālepojas. Ventspils mērs Aivars Lembergs pasludināts par nācijas galveno ienaidnieku. Viņam pat izgudrots tituls, bez kura šis uzvārds avīzē nevarēja tikt minēts. Smagos noziegumos apsūdzētais. Patiesībā Lemberga "noziegums" ir viens – viņš neļāva Ventspils ostu ar visu tās infrastruktūru pārdot ārzemniekiem. Vienalga, krieviem vai amerikāņiem. Pēc Mažeiķu naftas pārdošanas shēmas. Vispirms amerikāņiem, kuri pēc pusgada Lietuvas naftas pārstrādes gigantu ar milzu peļņu pārdeva tālāk krieviem. Ja Lembergs būtu pakļāvies ārzemnieku diktātam, tad šodien viņu neviens pa tiesām nevazātu.
Lidosta Rīga ir objekts, kas dara zaļu aiz skaudības katru igauni vai lietuvieti, kurš spiests braukt uz Rīgu, lai lidotu kaut kur tālāk. Taču lidostas Rīga panākumi ir kā suņanagla pakaļā tiem, kuri gribētu, lai tā paliktu provinciāla lidosta, kāda tā bija līdz 2004. gadam. Tiem, kuri acīmredzot aizstāv Tallinas, Viļņas, Stokholmas vai Helsinku lidostu intereses. Tiek producēti stāsti par it kā negodīgu konkurenci; ka no lidostas ejot prom nopietnas aviokompānijas utt. Paga, paga, gribas iesaukties. Ja tādas "negodīgas" konkurences dēļ lidmašīnu biļešu cenas ir tiktāl nokritušās, ka aizlidot līdz Londonai var tikpat lēti kā ar autobusu aizbraukt līdz Liepājai, tad ar abām rokām esmu par šādu "negodīgu" konkurenci. Bet varbūt šī "negodīgā" konkurence ir vienkārši negodīga pret tām aviokompānijām, kuras bez patiesas konkurences grib pasažieriem uztiept neadekvātas biļešu cenas? Tad rodas jautājums – kā intereses aizstāvat, "godīgās" konkurences sludinātāji? Vai pasažieru intereses vai citu aviokompāniju intereses? Katrā ziņā ne Latvijas intereses.
Laikā, kad Lietuvas nacionālā aviokompānija FlyLAL bankrotē, Latvijas nacionālā aviokompānija airBaltic ir viena no Eiropas veiksmīgākajām aviokompānijām un saņem starptautiskus apbalvojumus. Maz Latvijā ir ārzemnieku, kuri šeit uzsākuši biznesu un vienlaikus arī iemācījušies brīvi runāt latviešu valodā. Viens no šiem retajiem ir airBaltic prezidents Bertolts Fliks. Varētu domāt, ka šis spējīgais uzņēmējs Latvijā tiek godā celts un preses slejās attēlots kā atdarināšanas cienīgs paraugs. Taču nē, starp daudziem ārvalstu investoriem, kuri, gadiem šeit dzīvojot, ne viena vārda nav iemācījušies latviski un kuru galvenais uzdevums ir pēc iespējas vairāk noslaukt šo valsti, tieši Fliks ir tas, kura uzvārdu negatīvā tonalitātē mīl locīt noteiktu interešu aizstāvji. Elementāra loģika liek domāt, ka konkurējošo aviokompāniju interešu aizstāvji. Iespējams, ka ne jau visi Flika vajātāji ir šo konkurentu apmaksāti. Daļa vienkārši nesaprot, ko paši patiesībā dara.
Svešzemnieku interešu aizstāvji minētos piemērus uzskata par nīdējamiem. Tad ko viņi liek vietā? Kas ir tie veiksmes stāsti, kurus daudzu gadu garumā aprakstīja Ēlertes un viņas domubiedru Diena? Lielos vilcienos viennozīmīgs atbalsts jebkurā situācijā ir bijis banku sektoram. Īpaši tā skandināvu spārnam. Ne mirkli negrasos šīs bankas pie kaut kā vainot. Tās nodarbojās ar to, ar ko tām jānodarbojas un kāds ir to galvenais uzdevums, proti, peļņas gūšanu. Taču sabiedrībai ir pamats prasīt, lai banku un sabiedrības intereses būtu sabalansētas. Tieši banku negausīgās un ne ar ko neierobežotās kreditēšanas dēļ Latvija ir tik dziļā ekonomiskajā krīzē.
Izvērtēsim minētos faktus no nacionālo interešu aizstāvības viedokļa. Kas kurš ir? Sarmīte Ēlerte un viņas domubiedri ir konsekventi visus šos gadus stāvējuši nacionālo interešu pretinieku pusē un vairāk vai mazāk atklāti darbojušies ārvalstu interesēs. Negribas skaļi izrunāt vārdu, kādā parasti dēvē šādu rīcību. Ikvienam Latvijas patriotam būtu ļoti skumji, ja cēlais Vienotības vārds tiktu no šiem spēkiem nozaimots.
