Bijušā prezidenta Gunta Ulmaņa atgriešanās aktīvajā politikā nevar tikt uzskatīta par lielu pārsteigumu. Taču viņa izvirzīšana par apvienības Par labu Latvija valdes priekšsēdētāju gan. Dažiem Ulmaņa izvēle bija pat ļoti nepatīkams pārsteigums. Priekšvēlēšanu laikā notiek cīņa par vēlētāju balsīm. Ulmaņa iekļaušanās apvienībā Par labu Latviju ir būtisks šā spēka pastiprinājums un vienlaikus trieciens politiskajiem konkurentiem. Pirmām kārtām Vienotībai. Kāpēc?
Pats par sevi Ulmanis varbūt nav būtisks balsu pievilinātājs, toties ļoti iespaidīgs negatīvā fona minimizētājs. Atcerēsimies, kādu degvielu izmanto Vienotības propagandas mašīna? Šī degviela ir pieņēmums, ka visi citi, pirmām kārtām Šlesers un Šķēle, ne par ko citu nedomā, kā vien par savu kabatu pildīšanu, un valsts viņiem ir tikai līdzeklis savu savtīgo interešu apmierināšanai. Tiklīdz kādam varētu prātā ienākt doma, ka arī citi politiskie spēki vēlas izdarīt ko labu Latvijas attīstībai, tā viss Vienotības sakonstruētais kāršu namiņš sāk ļodzīties un brukt. Nekā cita Vienotībai nav, tikai pašdarinātie svētulības nimbi, kurus šajā veidojumā ietilpstošie tur cits citam virs galvas, un paštaisna taisnības cīnītāju poza. Kamēr apvienības Par labu Latviju solisti bija divi kanonizētie oligarhi un kora piedziedātāju rindās stāvēja jau gadu desmitiem politikai pietuvināti uzņēmēji, Vienotība priekšvēlēšanu dziesmu karos varēja justies visai komfortabli. Ulmaņa bass liek Vienotības spalgajam ķērcēju korim izklausīties vēl griezīgākam.
Tos, kuri iecienījuši pelēko krāsu un katru spilgtāku personību cenšas noliet ar dubļiem, Ulmaņa izvirzīšana apvienības vadībā uz mirkli samulsināja. Par Šleseru un Šķēli šie cilvēki bija paraduši augstprātīgi pavīpsnāt, bet Ulmanis pieder pie to cilvēku kategorijas, par kuriem ņirgāties ir bezgaumīgi. Lai Ulmaņa faktoru neitralizētu, tika īstenota cita taktika. Ulmani centās pataisīt par muļķīti, kurš aiz naivitātes nav sapratis, kādā vilku barā ieklīdis. Tāpēc Ulmanim nepieciešams "atvērt acis". Tā kā acu vaļā vēršana sadzīvē bieži saistās ar mīlestības "aklumu", tad uz žurnālistu centieniem Ulmani "vest pie prāta" viņš atbildēja ar acīmredzami neveiklo – "jūs taču esat iemīlējušies tajā Šleserā un Šķēlē". Visticamāk, viņš gribēja teikt, ka atsevišķi žurnālisti paši ir gluži vai apmāti, saskatot šajos kungos mistisku absolūto ļaunumu.
Lai gan Ulmanis apgalvo, ka, lemjot par atgriešanos aktīvajā politikā, esot rēķinājies ar iespējamo sabiedrības reakciju, viņa neveiklās frāzes par iemīlēšanos un mazpārliecinošā taisnošanās liecina par atrašanos vieglā nokdaunā. Viņš nebija apjautis, kādā informatīvajā murgosfērā dzīvo daļa sabiedrības. Izrādījās, ka maz kuru interesē Ulmaņa politiskā pārliecība vai izvirzītie mērķi. Tā vietā viņš tika pratināts – kā tu uzdrīkstējies iet kopā ar tiem, kuri pasludināti par tautas ienaidniekiem? Šajās dienās Ulmanim nācās pilnā mērā izbaudīt to psiholoģisko teroru, ko Latvijā pirms trim gadiem jau reiz pārcieta pašreizējais Valsts prezidents. Valdim Zatleram ar pielaidīgāku uzvedību bija iespējams šos sitienus vājināt, bet Ulmanim uz to velti cerēt. Tāpēc veids, kā saglabāt stāju, ir ar savu autoritāti mēģināt atgriezt priekšvēlēšanu cīņu no iedomu pasaules atpakaļ uz grēcīgās zemes. Vai tas ir iespējams?
Pirms vairākiem gadiem man bija izdevība piedalīties kādā tikšanās reizē ar bijušo prezidentu Ulmani. Zālē pirmajā rindā bija nosēdies kāds garīgi nelīdzsvarots tipāžs, kurš ar savām sūdzībām par it kā nelikumīgi atņemtajām īpašuma tiesībām bija bombardējis visas iespējamās instances, bet nekur nebija atradis sapratni. Tiklīdz klātesošajiem tika dots vārds jautājumu uzdošanai, viņš cēlās kājās un aizrautīgi izteica savu sāpi. Pasākuma organizatori un visi klātesošie drīz vien jutās stipri neveikli, jo taisnības cīnītājs runājot arvien vairāk iekarsa, seja piesarka, siekalas šķīda un lūpu kaktiņos parādījās putiņas. Neizskatījās, ka viņš pats varētu beigt savus runas plūdus. Ulmanis viņu asi pārtrauca un, neielaižoties nekādā polemikā, strikti pateica, ka visus šādus strīdu jautājumus izšķir tiesa. Punkts. Kad uzbudinātais pilsonis vēl ko gribēja bilst, Ulmanis vēlreiz atkārtoja – griezieties tiesā, un demonstratīvi vērsās pie nākamā jautātāja.
Pieļauju, ka Ulmanim, gadu gadiem piedaloties dažādos pasākumos, samērā bieži ir nācies saskarties ar līdzīgiem cīnītājiem par taisnību. Droši vien izstrādājušies paņēmieni, ar kādiem šie iedomu pasaulē mītošie cilvēkiem savaldāmi. Latvijas politiskajā arēnā realitāte un mitoloģija ir tā sajaukušās, ka ir laiks šīs prasmes Ulmanim likt lietā.
