Pirmais, kas jāielāgo katram, kurš pretendē oktobrī tikt pie kārotās Saeimas deputāta apliecības, ir – mīli pensionārus kā sevi pašu. Latvijā pensionāri veido teju vai pusi no visu vēlētāju skaita, un tas izsaka visu.
Tas izskaidro politiķu šai sociālajai grupai veltītos mīlestības apliecinājumus, kas kļūst arvien dedzīgāki, tuvojoties kāzu, tas ir, vēlēšanu, datumam. Taču arī pensionāri vairs nav vakarējie. Svaigā atmiņā viņiem ir pērnais uzmetiens, kad Dombrovska valdība uzreiz nākamajā dienā pēc pašvaldību vēlēšanām, pat pieklājības pēc neieturējusi īsu pauzi, paziņoja par pensiju apcirpšanu. Tāpēc tagad pensionāri no preciniekiem prasa rakstiskas garantijas, ka uzreiz pēc kāzām tie nebēgs citas līgavas meklējumos.
Skatoties, kā politiskās apvienības Par labu Latviju valdes priekšsēdētājs Guntis Ulmanis un Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze paraksta sadarbības memorandu, gribējās vai izsaukties: vai, cik saderīgs pāris. Izskatījās, gluži kā civilstāvokļa aktu reģistrācijas zālē tiktu parakstīts precību līgums. Ar neiztrūkstošajām fanfaru skaņām un šampanieša glāzēm. Tiesa, šis gan ir tikai nodomu protokols. Īstā dzīve tikai sāksies pēc kāzām, kas noliktas 2. oktobrī. Ne velti A. Verze pirms sadarbības dokumenta parakstīšanas Ulmanim klusi pārjautāja – vai tiešām apņemies šīs saistības, ko paraksti, pildīt? Lai izgaisinātu visas šaubas, Ulmanis šo repliku skaļi publiskoja, tikpat kā nodedzinot aiz sevis tiltus. Ir pilnīgi skaidrs, ka šos Ulmaņa publiskos apstiprinājumus pildīt parakstītās saistības pēc vēlēšanām atskaņos ne reizi vien un diez vai Ulmanim glaimojošā kontekstā. Lai nu kā, jebkurā gadījumā viņš ir saistības uzņēmies un ar tām viņam būs jārēķinās.
Cits jautājums, cik nopietni šo precību ceremoniju uztver blakus stāvošie laulību liecinieki – Ainārs Šlesers un Andris Šķēle. Abi līdz šim nav izrādījuši lielu mīlestību pret pensionāriem. Vai viņi ir gatavi kaut aprēķina laulībām? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, paskatīsimies uz problēmu no pensionāru puses. Ir skaidrs, ka nākamā gada budžeta konsolidācija neizbēgami skars pensiju sistēmu. Jautājums ir, nevis vai pensijas tiks samazinātas vai nē, bet gan par cik tiks samazinātas, kādā veidā un kuras pensijas? Satversmes tiesas spriedums liedz pensijas samazināt Latvijā ierastajā veidā – ar šķērcilvēka Repšes dzirklēm. Tāpēc pensijas tiks apšķērētas rafinētāk. Pie tā jau tiek strādāts, kā teiktu Latvijā iecienītajā birokrātu valodā. Juristu mums netrūkst, visas Latvijas augstskolas tos štancē gluži kā no konveijera, un gan jau tiks atrasti juridiski pieņemami formulējumi, lai uz pensionāru rēķina atkal salāpītu irstošo valsts budžetu. Pensionāru federācija nebūt nav tik naiva, lai nesaprastu šīs vienkāršās patiesības. Verze saprot, ka nav jau nekāda pārlieku iekārojama līgava. Tomēr tai pūrā ir vairāk nekā 600 000 balsu, un tas jau jebkuram preciniekam ir iekārojami. Verzei ir divas iespējas. Neticēt nevienam, tāpat piemānīs, un īgni šķendēties par grūto dzīvi vai izlikties, ka tic precinieku sīrupiņam, un ļauties doties laulību ostā, pēc principa, kas būs, tas būs. Varbūt kāds labumiņš atlēks. Verze ir izvēlējusies otru variantu. Netrūks skeptiķu, kas viņai šo soli pārmetīs un viņu nosodīs. Taču ko pensionāri iegūtu, ja šis sadarbības līgums netiktu parakstīts? Vai Dombrovskis vispār ir gatavs ar pensionāriem runāt? Uz visiem pensionārus interesējošajiem jautājumiem viņš atbild ierastajā birokrātu valodā, kas parastam latvietim ir pilnīgi nesaprotama. Jaunvaloda, kādā runā mūsu birokrāti, noteikti ir kāda filoloģijas maģistra darba vērta tēma. Verzes lēmums mest kauliņus kopā ar Ulmani ir tikai loģisks.
Ko no tā visa iegūst Šlesers un Šķēle? Nav svarīgi, cik daudz pensionāru noticēs šim sadarbības līgumam un, pateicoties tam, izdarīs savu izvēli 2. oktobrī. Katrā ziņā šis skaitlis būs lielāks par nulli, un no šāda aspekta līgums viņiem ir izdevīgs. Kādi ir riski? Ja nākamā valdība tiek veidota bez viņiem, tad risks nav nekāds, bet, ja viņi tomēr ir valdībā, tad var kādu mazumiņu pensionāriem izsist un tad plātīties, ka mēs jau centāmies, cik jaudas, bet, redz, situācija, politiskie apstākļi, Dombrovska valdības mantojums utt. neļauj pildīt saistības pilnā apjomā. Faktiski risks minimāls.
Taču galvenais apvienības Par labu Latviju ieguvums nav plikās pensionāru balsis, bet gan iniciatīvas pārņemšana sadarbībā ar sociālajiem partneriem. Kamēr vienotībnieki pagaidām vēl klusi ķīvējas savā starpā, citi izņem viņiem no rokām nevalstisko organizāciju, pilsoniskās sabiedrības un tuvības tautai kārti.
