Pēc Dombrovska iniciatīvas mūsu valdības vadītājs Briselē ticies ar Eiropas Komisijas monetāro lietu komisāru Hoakinu Almunju. Spriežot pēc visas nedēļas garumā notiekošajām spekulācijām ap Almunjas personu, Dombrovska un Repšes duumvirāts ierasti meklē sev atbalstu aiz robežām.
Visticamāk, tikšanās laikā Briselē Dombrovskis pasūdzējās, ka Latvijā viņu abižo, un aicināja Almunju ierasties Latvijā un visiem abižotājiem kārtīgi sadot pa pirkstiem. Almunja apsolīja oktobra vidū ierasties un visu nokārtot.
Tie, kas savu politisko pārliecību balsta vienīgi uz bezierunu paklausību jaunajam starptautisko aizdevēju sindikātam, atviegloti uzelpoja. Tas arī saprotams, jo bez nemitīgas no ārpuses nākošas propagandas piešprices sabiedrībā nevar ilgstoši uzturēt pārliecību, ka valdības kurss uz nemitīgu griešanu un nodokļu palielināšanu ir vienīgais pareizais. To uzskatāmi parādīja trešdienas LTV1 raidījums Kas notiek Latvijā, kurā Valdis Birkavs nodefinēja alternatīvo valdības rīcības stratēģiju. Nevis griezt, bet barot. Nevis domāt, kā samazināt izdevumus, bet kā palielināt ienākumus, attīstot ekonomiku.
Šajā situācijā, kad arvien grūtāk sabiedrību iemidzināt ar oligarhu sazvērestības knupīti, palīgos jāsauc eirokomisārs Almunja. Tas nekas, ka piesaukt šā cilvēka vārdu ir samērā riskanti. Pārāk jau nelāga ir šā cilvēka slava Latvijas biznesa vidē. Taču, pirms pieskarties Almunjas personībai un atsaukt atmiņā viņa kādreizējos izteikumus, paanalizēsim, kādu taktiku ir izvēlējušies jaunlaiku Latvijas finanšu okupantu pakalpiņi. Metode ir ārkārtīgi primitīva un pazīstama kopš Mozus laikiem. Runa ir par skaldi un valdi taktiku. Latviešu sabiedrība ir sašķelta labajos un sliktajos, pareizajos un nepareizajos, godīgajos un blēžos, oligarhos un sorosiešos. Nav runa par ideju vai uzskatu sadursmi. Ir kā Magņitogorskā, kur vietējā hokeja arēnā ikvienas pretinieku komandas spēlētāji tiek draudzīgā kopkorī nodēvēti par, korekti izsakoties, citas seksuālās orientācijas cilvēkiem. Izņēmums tur ir Rīgas Dinamo spēlētāji, kuri ir fašisti.
Atbilstoši šim uzstādījumam katrs biklais ierosinājums padomāt par alternatīviem krīzes pārvarēšanas mehānismiem tiek iedīglī norakts kā pretinieku dziļi konspirēta sazvērestība ar nolūku nozagt latviešu tautai pēdējo, kas palicis nenozagts. Šodien visneapgāžamākais arguments pret jebkādu lata kursa korekciju ir tas, ka par to ir izteicies Šķēle. Un tiek producētas dažādas sazvērestības teorijas Ciānas gudro protokolu garā. Šo teoriju spēks slēpjas apstāklī, ka tās nav nepieciešams pamatot ar loģiskiem argumentiem.
Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs ar sazvērestības teoriju izplatīšanu nenodarbojas. Viņš man silti ieteica aizbraukt uz Poliju un paskatīties, kā realitātē izskatās nacionālās valūtas zlota devalvācijas sekas. Paklausīju šim ieteikumam. Paskatījos. Varu apliecināt, ka vairumam preču, ieskaitot importa, cenas ir zemākas nekā Latvijā. Lietuvas un Slovākijas (nezinu, kā Vācijas pierobežā, tur nebiju) pierobežas pilsētu lielveikalos lielā skaitā vērojami kaimiņvalstu pircēji, kuri burtiski piekrauj pilnus mašīnu bagāžniekus ar precēm, kas Polijā ir lētākas. Taču šis mikroekonomiskais efekts ir ar nepārprotamu pārnesi uz makroekonomiskajiem rādītājiem. Polija ir vienīgā ES valsts, kurā IKP šogad pieaudzis gan pirmajā, gan otrajā ceturksnī. Lata kursa korekcijas pretinieki sabiedrību baida ar inflācijas pieaugumu. Polijas piemērs rāda, cik šī baidīšana ir ekonomiski nepamatota. Pēdējo 12 mēnešu vidējā inflācija Polijā ir 4,0%. Latvijā – 8,8%.
Taču atgriezīsimies pie Almunjas. Kas ir šis cilvēks? Almunja ir viens no monetārisma fundamentālistu pēdējiem mohikāņiem Eiropā. Līdzās Repšem un Rimšēvičam. Šie fundamentālisti stingri ievēro savu galveno bausli – banku labklājība pāri visam. Tieši šādā toņkārtā bija ieturēta Almunjas vēstule Latvijas valdībai šā gada februārī. Almunja savā vēstulē skaidri norādīja, ka aizdevums domāts tikai un vienīgi valsts ārējo saistību pildīšanai un banku sektora stabilizācijai. Neviens santīms nedrīkst tikt novirzīts uzņēmējdarbības kreditēšanai. Tagad, jūtot sviluma smaku, šis Latvijas tautsaimniecības nīdējs no Briseles cenšas iedrošināt savus vietējos pakalpiņus. Oktobra vidū viņš Rīgā runās ar saviem vietvalžiem – Dombrovski un Repši. Ir tikai divas iespējas. Vai nu šī prettautiskā valdība tiek padzīta, vai arī tās prettautiskā politika tiek turpināta un valsts tiek dzīta arvien dziļākā trūkumā.
