Nupat publicēts SVF ekspertu Ketrionas Mērijas Pūrfīldas un Kristofa Rozenberga raksts Pielāgošanās piesaistīta valūtas kursa apstākļos: Igaunija, Latvija un Lietuva globālajā finanšu krīzē 2008.–2009. gadā. Ziņojums ieturēts mērenos toņos, norādot, ka pagaidām vēl pāragri spriest, cik veiksmīga bijusi Baltijas valstu ekonomiskās krīzes pārvarēšanas stratēģija. Dokuments gan ir ievērojami labvēlīgāks nekā pirms tam publicētais ļoti kritiskais SVF ekspertu Baza Bakera un Annas Marijas Guldes ziņojums, kurā kā galvenais krīzes dziļuma cēlonis tika nosaukta neelastīgā Baltijas centrālo banku monetārā politika.
Lai arī ziņojums vērtējams kā ļoti piesardzīgs, visticamāk, tas tiks izmantots kā apliecinājums "pareizajai" Latvijas valdības un Latvijas Bankas politikai krīzes pārvarēšanā. Atzīmēsim galvenos atzinumus, kuri izriet no šā dokumenta. Līdzīgi kā vairākums ārvalstu ekspertu, arī K. M. Pūrfīlda un K. Rozenbergs neslēpj izbrīnu, ka, par spīti "ļoti lielām fiskālām korekcijām, Baltijas valstīs neizcēlās liela mēroga sociālie protesti". Izskaidrojums šim paradoksam, pēc SVF ekspertu domām, ir šāds: "Varas institūcijām visās trijās valstīs izdevās pārliecināt sabiedrību par fiskālās korekcijas nepieciešamību." Kā tas varas institūcijām izdevās, SVF eksperti sīkāk nepaskaidro, un tā arī nav viņu funkcija. Mēs tomēr pacentīsimies to izdarīt un izvērtēsim šīs politikas sekas.
Galvenais iemesls, kāpēc, "par spīti bezprecedenta ekonomiskajai lejupslīdei, [Baltijas valstīm] izdevies izvairīties no [nacionālo valūtu] devalvācijas", ir tas, ka masu apziņā vārds devalvācija saistās ar gluži dzīvnieciskām bailēm. Sabiedrības kolektīvajā zemapziņā devalvācija asociējas ar PSRS rubļa sabrukumu deviņdesmito gadu sākumā un sekojošu hiperinflāciju. Ja sabiedrība ir tā iebiedēta, tad tā ir gatava uz visu, lai tikai šīs šausmas neatkārtotos. Taču šis nav vienīgais faktors, kāpēc sabiedrība faktiski akceptēja šo, kā ziņojumā teikts, "bezprecedenta gadījumu". Lai kādas būtu bailes no devalvācijas, sabiedrība nekad nepieņemtu tik strauju bezdarba pieaugumu, ja nebūtu drošības ventiļa. Runa ir par iespēju pamest šo eksperimentālo laboratoriju, par kādu pārvērsta Latvijas valsts.
Šajā mirklī mēs nonākam pie ļoti nepatīkamas atskārsmes. SVF nekad agrāk nav devis krīzes pārvarēšanas rekomendācijas valstīm ar negatīvu iedzīvotāju dabisko kustību (mirstības pārsvaru par dzimstību) un izteiktiem depopulācijas draudiem. Latvijas valsts galvenā problēma ir nevis budžeta deficīta apjoms vai IKP izmaiņas, bet gan straujas depopulācijas apturēšana. No Latvijas izbrauc veseliem ciemiem. Laukos strauji samazinās skolēnu skaits. Jāslēdz skolas, jo izbrauc ģimenes ar visiem bērniem. Kamēr lidostā Rīga pie reģistratūras galdiņiem drūzmējas latviešu ģimenes, Solvita Āboltiņa radio reklāmā akmenscietā balsī skandē – Dombrovska valdība stabilizēja ekonomiku. Ļausim Dombrovskim strādāt. Tas ir pēdējais, ko dzird latvietis, pirms iekāpj lidmašīnas salonā vienvirziena lidojumam. "Ļaušu viņam strādāt. Bez manis," pie sevis viņš nodomā, atlaizdamies lidmašīnas sēdeklī.
Pasaule un Eiropa ar masveida emigrāciju ir saskārusies ne reizi vien. ASV, Kanāda, Austrālija un citas valstis ir radušās no izceļotājiem, taču nekad agrāk masveida emigrācija nav kombinējusies ar negatīvu iedzīvotāju dabisko kustību valstī, no kurienes cilvēki izceļo. Šī problēma, skatoties no Vašingtonas augstumiem, nav pat saskatāma. Nevienā, uzsveru, nevienā, SVF dokumentā Latvijas depopulācijas problēma nav pat pieminēta. Tas ir neparasti, jo SVF eksperti strikti ievēro zinātnisko darbu rakstīšanas principus un uzskaita pat visnenozīmīgākos faktorus, kas varētu ietekmēt apskatāmos procesus. Vienīgais izskaidrojums ir tas, ka šo problēmu viņi vienkārši negrib redzēt, jo tad sabrūk visa viņu rūpīgi kopā liktā konstrukcija. Ja to neredz vai negrib redzēt viņi, tad mums tā jāredz un jābāž viņiem degunā. Protams, ja patiesi rūpējamies par savu tautu. Diemžēl Dombrovska valdība savtīgu politisku interešu dēļ arī izliekas nemanām šo problēmu. Tas ir viegli izskaidrojams. Tiklīdz aktualizējas jautājums par iedzīvotāju izbraukšanu uz ārzemēm, tā runas par mistisko ekonomikas stabilizāciju kļūst nepārliecinošas. Kas tā par stabilizāciju, ja cilvēki pauno koferus un pārceļas uz dzīvi Britu salās?
Ir vēl viens iemesls, kāpēc SVF eksperti nevēlas pat dzirdēt par depopulāciju. Pat, ja viņiem ir pilnīgi vienaldzīgs latviešu tautas izdzīvošanas jautājums un viņus interesē tikai skaitļi ekonomikas attīstības grafikos, tad tieši darbspējīgo iedzīvotāju skaita krass samazinājums ir galvenais šķērslis nākotnes ekonomikas attīstībai. Cilvēku cena simtos tūkstošu dolāru ekonomikas aprēķinos var šķist pat necilvēciska abstrakcija, taču SVF eksperti tās pamatotību labi apzinās. Iekļaujot izbraukušo cilvēku vērtību savos aprēķinos, SVF eksperti un viņu vietējie atbalstītāji atklātu pastrādātā nodarījuma milzīgos apmērus. Lai slēptu padarītā pēdas, depopulācijas faktors tiek ignorēts.
