Latvijas premjerministra Valda Dombrovska spēju saglabāt amatu, neraugoties uz smago krīzi un taupības pasākumiem, biznesa žurnāls The Economist nodēvējis par īstu burvju triku.
Žurnāla Austrumeiropas eksperts Edvards Lūkass brīnās par Dombrovska panākumiem nupat notikušajās Saeimas vēlēšanās. "Kaut arī Latvijas iekšzemes kopprodukts pērn samazinājās par 18% un iedzīvotājiem par trešdaļu saruka algas, neviens nerīkoja grautiņus ielās. Savā priekšvēlēšanu kampaņā Dombrovskis solīja turpināt budžeta izdevumu samazināšanu, kas vajadzīga saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda palīdzības programmu. Tomēr 2. oktobrī vēlētāji pauda spēcīgu atbalstu viņam un viņa sabiedrotajiem," raksta Lūkass.
Lūkass ierasti slavē Dombrovski par apbrīnojamo izveicību, ar kādu viņam izdevies panākt sabiedrības akceptu smagajiem budžeta konsolidācijas plāniem. Tajā pašā laikā Lūkass ne ar pušplēstu vārdu nepaslavē latviešu tautu par izrādīto pacietību un gatavību ciest arī turpmāk. Zīmīgi, ka arī daudzos citos rakstos un izteikumos, kuros Latvija slavēta par taupības pasākumiem un spēju būtiski samazināt budžeta izdevumus, atzinīgi vārdi teikti tikai par valdību, kas to panākusi, nevis par tautu, kas to nekurnot pieņēmusi. Politiķi un politisko procesu komentētāji, lai cik ciniski būtu, nespēj pār lūpām dabūt vārdus, kuros tiktu izteikta apbrīna latviešu, politkorekti izsakoties, pacietībai. Arī mums, latviešiem, lasot Lūkasa atziņas "Eiropas kolēģi nebrīnītos, ja Dombrovskis brīvajā laikā dancinātu čūskas", rodas divējādas sajūtas. Šā salīdzinājuma autors tautu pielīdzina ar stabuli dīdāmām čūskām, un jābūt ar ļoti īpatnēju orientāciju, lai justu prieku par šādu salīdzinājumu. Diemžēl pasaulē ir radies tieši tāds priekšstats par Latviju. Krišjānis Kariņš Briselē var aicināt mācīties no Latvijas, kā krīzi pārvarēt, taču nav dzirdēts, ka kāds nopietns politiķis vai ekonomists, komentējot situāciju Grieķijā, Spānijā, Portugālē, Ungārijā vai Īrijā, būtu norādījis uz Latviju. Teicis – ņemiet piemēru no šīs viedās un tālredzīgās tautas.
Cits Vienotības deputāts Ojārs Kalniņš nešaubās, ka Latvija ieies vēsturē ar šo krīzes pārvarēšanas metodi. "Tam, kā mēs ķepurojamies ārā no krīzes, uzmanīgi seko līdzi visi – sākot no Ķīnas līdz pat Amerikai," atzīmē Kalniņš. Par to patiešām nav šaubu. Seko gan, taču ar tādu pašu interesi kā nesen nabaga čīliešu raktuvju gūstekņiem. Ar žēlumu un līdzjūtību. Diemžēl atšķirībā no čīliešu kalnračiem latviešiem pēc šā savdabīgā izdzīvošanas realitātes šova beigām nekādas balvas nepienāksies un pasaules slava ne tik.
Rodas pamatotas iebildes – bet ko tad vajadzēja darīt? Rīkot grautiņus kā Grieķijā vai patriekt SVF misiju kā Ungārijā? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, jāizvirza cits. Kas ir stratēģiski pareizāk – vai sist pretī stiprākam, rēķinoties, ka dabūsi vēl, vai visu paciest, izvairoties no kārtējām sāpēm? Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Taupības pasākumus un miermīlīgo krīzes pārvarēšanas ceļu daudzi sludina kā labāko ilgtermiņa risinājumu. Es uzskatu, ka tas nav ne labākais ilgtermiņa, ne īstermiņa risinājums. Īstermiņa tāpēc, ka ilgstoši saglabājas augsts bezdarba līmenis un krītas nācijas labklājība, kā rezultātā palielinās no valsts aizbraukušo skaits. Savukārt ilgtermiņā nācijas padevība atspēlēsies vēl un vēl neskaitāmas reizes nākotnē.
Tad atbildēsim uz jautājumu – ko vajadzēja un vajag darīt? Par pagātni runājot, vajadzēja ļaut sabrukt Parex bankai vai arī to glābt, izvirzot savstarpēji pieņemamus nosacījumus starptautiskajam banku sindikātam, kas bija Parex bankai devis īstermiņa kredītus. Jā, tas varētu pazemināt Latvijas kredītreitingu un zem sitiena noliktu arī citas bankas. Ar bankām saistītās aprindas šādus scenārijus joprojām zīmē draudīgos toņos, gluži kā prognozējot pasaules galu. Taču te atkal izvirzās jautājums par stratēģisko izvēli – cīnīties vai pakļauties, cerot, ka tad sāpēs mazāk?
Pagātni mainīt vairs nav mūsu spēkos. Taču nākotne ir vien pašu rokās. Autoritāti nevar iegūt citādi, kā vien cīnoties. Gaidāmā budžeta konsolidācija var tikt veikta divējādi. Vai nu kā vieglāk Dombrovskim un Vilkam, vai arī kā nesāpīgāk plašākai sabiedrībai. Piemēram, var palielināt PVN, no kura nevar izvairīties, vai arī piespiest ministrus pašiem griezt ministriju tēriņus. Jautājums – ko valdībai izdarīt vieglāk? Grieķijas valdībai droši vien vieglāk piespiest ministrus samazināt izdevumus nekā palielināt nodokļus. Dombrovskim, visticamāk, otrādi. Viņam piespiest ministrus rīkoties pret pašu gribu varētu būt grūtāk nekā likt tautai paciesties. Kārtējo reizi paciesties nākotnes vārdā. Liekot ārzemniekiem brīnīties.
