Leģendārajā Rolanda Kalniņa filmā Ceplis ir neaizmirstama epizode, kurā Eduarda Pāvula tēlotais Ceplis saķer kā puišeli aiz auss Rolanda Zagorska tēloto grāmatvedi Cauni un to psiholoģiski izvaro.
Viss pēcvēlēšanu valdības veidošanas process faktiski bija viens garš premjera Valda Dombrovska pazemošanas akts. Izskatījās, ka dažādi cepļi, sausie, austras zīles un citi sīki šeftmaņi nekautrīgi plēšas ap 2. oktobra naktī iegūto laupījumu. Moris (Dombrovskis) savu padarīja (ievilka mūs visus Saeimā), nu morim jānorāda sava īstā vieta (pat nedomā, ka esi galvenais).
Vienu brīdi visi šie šeftmaņi mazliet tā kā sabiedējās paši no savas nekaunības un valdības apstiprināšanu forsēja rekordtempā. Rekordtempam acīmredzot bija savs iemesls. Ja valdības veidošana ievilktos līdzīgi kā valdošās koalīcijas veidošana, tad, visticamāk, klajā nāktu dažādi topošajiem ministriem neglaimojoši fakti. Ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska sarakste ar zvērīgo rusofobu Aivaru Sluci varētu kļūt papildu arguments tiem, kas Ģirtu Valdi Kristovski negribēja un joprojām negrib redzēt šajā prestižajā postenī. Visticamāk, arī citi ministru kandidāti nejutās droši par savu aizmuguri, un valdības apstiprināšanas temps liecināja galvenokārt par neapvaldāmu vēlmi drīzāk saņemt kāroto spēļmantiņu, proti, ministra amatu. Tagad, kad valdība ir apstiprināta un jau sākusi darbu, rodas jautājums – vai Dombrovskis tiks galā ar saviem pienākumiem? Jāprecizē, kādi tad ir valdības vadītāja pienākumi? Un te mēs atduramies pret Dombrovska grāmatveža būtību.
Daudziem, un varbūt pat pašam Dombrovskim, šķiet, ka galvenais valdības vadītāja uzdevums ir pārliecinoši norunāt mantru – Finanšu ministrijā ir izveidota darba grupa, kas strādā pie vidējā termiņa fiskālās konsolidācijas plāna utt., u.t.jpr. Šis patiesi bija Dombrovska uzdevums, lai ievilktu Saeimā pēc iespējas lielāku politisko piesūcekņu varzu. Tagad Dombrovskim ir pavisam citi uzdevumi. Tagad viņam ir jāspēj, kā Satversmē rakstīts, ar paša izvēlētajiem ministriem īstenot savu valsts attīstības vīziju. Viņam ir jāpasaka, kā būs un kas jādara, nevis ministriem jāsaka Dombrovskim, kā labāk rīkoties. Vai Dombrovskis to spēs? Vai viņš ir sevi pierādījis kā cilvēku, kurš nepakļaujas ietekmēm un stingri stāv par savu pārliecību? Dombrovski personiski nepazīstu un nezinu, cik stingrs viņam mugurkauls, taču viņa publiskais tēls liek ļoti apšaubīt viņa spēju neietekmēties no apkārtējo galminieku intrigām un sponsoru vēlmēm.
Var jau teikt, ka, tiklīdz valdība sāks savu darbu un ķersies pie neatliekamajiem uzdevumiem, līdzšinējie valdības veidošanas negludumi aizmirsīsies un Dombrovskis atjaunos iedragāto autoritāti. Pieredze rāda un psihologi tam piekritīs, ka tādas traumas, kādām Dombrovskis tika pakļauts šajā pēcvēlēšanu periodā, neaizmirst un tās bez sekām nepaliek. Grāmatvedis ir ļoti cienījama profesija, bet tā ir profesija, kura neko nelemj. Tikai atbild. Atcerēsimies vēlreiz Cepli. Vienīgais, kuram nācās iet cietumā, bija nabaga nevainīgais grāmatvedis Caune. Dombrovskim, protams, cietumā nebūs jāiet, taču diez vai kāds vēl, kā savulaik viņa partijas biedre Solvita Āboltiņa, viņu nosauks par Merkeles tipa politiķi. Drīzāk par Caunes tipa politiķi. Naivu un godīgu, bet skarbajai dzīves realitātei pilnīgi nepiemērotu.
Izvirzās jautājums – vai tas, ka Dombrovskim var pietrūkt spēka droši un stingri vadīt mūsu valsts kuģi pāri krīzes krācēm, ir kāds jaunums vai arī tas bija nojaušams jau pirms vēlēšanām? Un vai vēlētājs šādu uzvedības modeli akceptēja? Manuprāt, uz abiem jautājumiem atbilde ir – jā. Var jau teikt, ka cilvēki izvēlējās balsot par Dombrovski tāpēc, ka viņš iemiesoja jaunu politisko kultūru – godīgu un sabiedrībai skaidri saprotamu. Vismaz tāds bija radītais tēls. Taču nevajadzētu aizmirst kādus citus tēlus, kas saistās ar mūsu premjeru, – lācītis un grāmatvedis. Abi šie apzīmējumi it kā nav politiķim glaimojoši, taču ne Latvijas gadījumā. Jau pēc vēlēšanām satiku kādu sen neredzētu paziņu, un viņš par Dombrovski izteicās ļoti atzinīgi. "Tas ir tieši labi, ka viņš ir grāmatvedis. Lai valsti vada un sakārto SVF, bet Dombrovskis lai cītīgi pilda viņu rīkojumus," savu skatījumu pamatoja mans paziņa. Arī lācīša tēls viņam tikai palīdzēja, jo personificēja kaut ko tik mīkstu un nekaitīgu, ka nevērās mute ierasti zākāt valdību.
Taču Latvijas valsti nevada ne SVF, ne Pasaules banka, ne Eiropas Komisija. Var runāt par Latvijas finanšu okupāciju un tamlīdzīgi, bet tās ir tikai krāšņas metaforas. Pat, ja Latvijas valdība nekurnot vārds vārdā izpildīs visas starptautisko aizdevēju prasības, atbildību par šo lēmumu sekām pilnā mērā nesīs nevis šie aizdevēji, bet gan valdība, kuras biedru paraksti būs zem pieņemtajiem dokumentiem. Problēma ir tā, ka grāmatvedim Dombrovskim būs grūti piespiest ministrus pieņemt pat tos lēmumus, kurus ieteiks starptautiskie aizdevēji. Jo kur ir redzēts, ka grāmatveži izrīko ministrus?
