Jakāds apgalvo, ka Latvija ne ar ko neatšķiras no citām pasaules valstīm un pie mums notiek tas pats, kas citur pasaulē, tad tā nav tiesa. Latvija ir unikāla valsts. Attieksme pret krīzi Latvijā ir ļoti īpatna.
Ja Islandē, Grieķijā, Īrijā un citur pasaulē ir skaidrs, ka krīzi izraisīja banku un citu finanšu spekulantu alkatība, tad pie mums viss ir gluži citādi. Pie visām ķibelēm ir vainīgs Kalvītis, Godmanis, oligarhi un oranžie. Atbilstoši sabiedrībā valdošajam noskaņojumam, zagļi un blēži ir ieperinājušies visur, izņemot bankas.
Pat ja pret bankām nav pozitīva attieksme, tad to autoritāte nav noliedzama. Latvijas ekonomisko domu gandrīz pilnībā ir monopolizējuši banku sabiedrisko attiecību darbinieki, kuri lepni dēvējas par ekspertiem, vecākajiem ekonomistiem, makroekonomikas analītiķiem un vēl nezin kā. Katru ar ekonomiku saistītu jautājumu medijos komentē tieši šie banku eksperti. Tie paši, kuri vēl pirms krīzes 2008. gadā Latvijai dziļdomīgi prognozēja ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos no 10% gadā līdz 5%. Tagad viņi ar tikpat nopietnām sejām spriež par budžetu un nākamo gadu izaugsmes tempiem. Tas nekas, ka viņi pierādījuši savu ekonomisko nekompetenci, savulaik pat neiepīkstoties par iespējamo ekonomikas krahu. Tagad šie banku daiļrunāšanas speciālisti turpina darboties turpat, kur agrāk. Varbūt vienīgi pamainījuši darbavietas. Kādreizējais Dienas žurnālists Pēteris Strautiņš no Swedbank ir pārgājis uz DnB Nord banku, bet ģeogrāfs Andris Vilks no SEB bankas pārgājis strādāt uz Finanšu ministriju par ministru. Par pilnīgi ačgārnajām prognozēm neviens no viņiem nav dabūjis ciest pat minimāli. Viņu dzīvē krīze kā bija, tā arī paliek abstrakts jēdziens.
Ir aplami iedomāties, ka Latvijā valsts ekonomiskā politika tiek veidota pretēji sabiedriskajai domai. Latviešu tauta nesen notikušajās vēlēšanās deva nepārprotamu mandātu Dombrovskim turpināt to pašu ekonomisko kursu, kāds tika uzsākts jau pirms gandrīz divdesmit gadiem. Proti, turpināt veidot Latviju kā banku paradīzi. Atcerēsimies savulaik populāro saukli – Latvija tuvāk nekā Šveice. Jo lielāks pakalpojumu (īpaši finanšu) īpatsvars, jo valsts attīstītāka. Tā teikt, iegājusi postindustriālās attīstības fāzē. Rūpnīcas lai paliek atpalikušajai Ķīnai un Indijai. Latvija apgrozīs finanšu resursus un no tā dzīvos. Pat ja cilvēki šo vīziju vairs neuztver ar agrāko entuziasmu, makroekonomiskie orientieri palikuši iepriekšējie. Ikviens priekšlikums, kurš apšauba banku atrašanos vislielākās labvēlības statusā, tiek noraidīts kā populistisks un ekonomisko izaugsmi nestimulējošs.
Par banku ietekmi uz Latvijas politisko vidi liecina tas, ka budžeta konsolidēšanas laikā tiek celti nodokļi gan patēriņam, gan mājoklim, gan palielināti maksājumi sociālajā budžetā. Tiek meklēts, kur vēl varētu kādam noņemt kādu latu. Tikai uz banku pusi valdībā neviens neskatās. Par citviet Eiropā ieviesto banku nodokli mūsējie pat baidās ieminēties. Banku nodoklis jau ir ieviests Lielbritānijā, kur tas sāks darboties no nākamā gada un budžetā ienesīs aptuveni 2,5 miljardus mārciņu gadā. Šo summu paredzēts iegūt, apliekot ar nodokli banku aktīvus. Līdzīgu nodokli nupat ir pieņēmis Vācijas parlaments. Taču visradikālākais banku nodoklis ieviests Ungārijā, kur nodoklis noteikts 0,5% no banku aktīviem. Tiek plānots, ka no šā nodokļa tiks iekasēts aptuveni pusmiljards latu. Banku nodoklim ir ļoti loģisks pamatojums. Banku rīcībā ir lieli finanšu resursi un citi neizmantoti aktīvi (parādniekiem atņemtie nekustamie īpašumi), kurus tās nelaiž apgrozībā. Zviedrijas finanšu ministrs Anderšs Borgs nesen nāca klajā ar ieteikumu zviedru bankām pilnībā atturēties no jebkādu (!) kredītu izsniegšanas Baltijas valstīs. Ar nodokļa palīdzību var mēģināt šos resursus atgriezt reālajā ekonomikā. Kāpēc tas netiek darīts?
Tāpēc, ka bankām labvēlīgie sabiedriskās domas veidotāji šādus priekšlikumus jau iedīglī cenšas diskreditēt kā populistiskus, nenopietnus, sociālistiskus utt. Tiek baidīts, ka bankas var aiziet no Latvijas vai nodokļa summu uzkraut klientu pleciem. Ungārijas piemērs liecina par pretējo. Neviena banka no Ungārijas nav aizgājusi, jo kur gan ies, un vieta tukša jau nepaliks. Ja bankai ir izdevīgāk izsniegt kredītus nekā maksāt nodokļus, tad tas nekādā gadījumā nevar būt neizdevīgi uzņēmējiem un citiem kredītņēmējiem. Taču nav šaubu, ka banku daiļrunātāji sabiedrībai iegalvos pretējo. Tā kā Latvijas politiskā elite ir dziļā parādu atkarībā no šīm pašām bankām, Latvija joprojām ir banku paradīze un baņķieri var gulēt mierīgi. Par visām viņu kļūdām nekurnot samaksās latviešu tauta.
