Igauņi jau pasen kā cenšas visā norobežoties no saviem kaimiņiem un likteņa brāļiem dienvidos. Igaunijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Endels Lipmā paziņojis, ka Igauniju vairs nevarot uzskatīt par Baltijas valsti, jo tās politika līdzinās Skandināvijas valstīs īstenotajai.
Miers ar viņiem, ja grib sevi pielīdzināt Skandināvijai, lai pielīdzina. Acīmredzot viņi tā ceļ savu pašapziņu, un droši vien tas labi izdodas. Problēma ir ar mums – latviešiem.
Domāju, ka neesmu vienīgais, kuram nerimstošā Igaunijas apjūsmošana ir līdz kaklam. Atsevišķos gadījumos tā jau sāk līdzināties elkdievības pielūgsmei. Dažkārt šī jūsmība iegūst pat mazliet smieklīgas formas. Labticīgais Saeimas deputāts Atis Lejiņš nesen sarunā izmeta retorisku jautājumu – vai tad varam iedomāties, ka Igaunijā ceļu policists paņem piecīti. Igaunijas mitoloģijas apstulbots, biju spiests atzīt, ka nespēju iedomāties gan. Kad šo epizodi pastāstīju kādam ar tūrismu saistītam cilvēkam, kurš regulāri apmeklē Igauniju, viņš par manu un Lejiņa naivumu vienkārši pasmējās. "Ņem tāpat kā pie mums un vēl trakāk. Pats biju liecinieks, kad policists paņēma kukuli no tūristu autobusa vadītāja par ātruma pārsniegšanu. Visu tūristu acu priekšā," stāsta aculiecinieks.
Nesen pats biju Igaunijā un, atgriežoties no kaimiņvalsts, izjutu neviltotu lepnumu. Izbraucot no Tallinas pa Rīgas šoseju, uzreiz nonāc tikpat kā neapdzīvotos laukos. Līdz pat Pērnavai ceļš nešķērso nevienu apdzīvoto vietu un lauki izskatās kā pamesti. Piekrītu, bija vēls rudens un varbūt man tikai tā izskatījās. Taču Latvijas pusē jau 80 kilometru pirms Rīgas bija jaušams, ka tuvojies lielpilsētai. Saulkrastu apvedceļš ar daudzajiem satiksmes pārvadiem un skaņu izolējošajām barjerām liecināja par dzīvību, kas Igaunijas pusē nebija manāma. Tuvojoties Rīgai, izjūtu līmenī izzuda visas šaubas, kuras valsts galvaspilsēta ir Baltijas metropole. Protams, var teikt, ka, braucot no Tartu un Valgas puses, situācija var izskatīties krietni citāda, bet ne par to ir stāsts. Nav šaubu, ka Igaunijā daudz kas ir izdarīts labāk nekā pie mums, bet ir arī lietas, kur mēs esam priekšā. Kāpēc vienmēr savā zemē saskatīt to sliktāko, bet kaimiņos labāko?
Latvijas iedzīvotāju vairākums ir pārliecināti, ka mūsu valsti krīze skārusi nesalīdzināmi smagāk nekā Igauniju, kur tā vispār tikpat kā neesot bijusi, pateicoties daudz labākai valdības rīcībai. Šī atziņa, diendienā atkārtota pa visiem informācijas kanāliem, ir tiktāl iespiedusies sabiedrības apziņā, ka mainīt šo viedokli nav viegli. Tas, ka Latvijas ekonomikas sabrukums bija vissmagākais visā pasaulē, nav apstrīdams, taču tikpat neapstrīdams ir fakts, ka pasaules ekonomiskajā krīzē otra smagāk cietusī valsts pēc Latvijas bija Igaunija. Tā tas ir, lai ko teiktu Endels Lipmā, Andruss Ansips vai Tomass Hendriks Ilvess un lai cik aizrautīgi viņiem piebalsotu pašmāju Igaunijas pielūdzēji.
Valsts tautsaimniecības stāvokli ļoti precīzi nosaka konkrēti ekonomiskie rādītāji. Galvenie, kas norāda uz iedzīvotāju kopējo labklājību, ir divi – iekšzemes kopprodukts (IKP) un nodarbinātības (vai bezdarba) līmenis. IKP nosaka, cik lielas vērtības valstī strādājošie ir radījuši, bet nodarbinātības līmenis raksturo, cik liels iedzīvotāju skaits šīs vērtības radīšanā piedalījušies un no tā guvuši labumu arī sev.
Skatāmies Eurostat datus. IKP kritums 2008. gadā Igaunijā – 5,1%; Latvijā – 4,2%; Lietuvā pieaugums par 2,9%. 2009. gadā Igaunijā – 13,9%; Latvijā – 18,0%, Lietuvā – 14,7%. Kopējais IKP kritums divos gados Latvijā ir vislielākais, taču daudz neatpaliek Igaunija, savukārt Lietuvā kritums ir bijis vismazākais. Augstākais bezdarba līmenis (pēc Starptautiskās darba organizācijas metodoloģijas) 2010. gada martā Igaunijā – 19,0%; Latvijā – 20,1%; Lietuvā – 17,2%. Atkal mēs redzam, ka fakti neliecina par kādām Igaunijas priekšrocībām iepretī pārējām Baltijas valstīm. Attiecībā pret Lietuvu Igaunijas rādītāji ir sliktāki visās pozīcijās. Taču Lietuvu mums par paraugu kaut kā nemin. Igaunijas piemērs tikai liecina, ka nevis realitāte nosaka cilvēku apziņu, bet gan priekšstati par šo realitāti. Vecais austrumu sakāmvārds par to, ka vari, cik vēlies, atkārtot vārdu halva, bet mutē saldāks nepaliks, jau sen ir moderno polittehnologu apgāzts.
