Latvija no dažādiem starptautiskiem aizdevējiem krīzes pārvarēšanai saņems kopumā 7,5 miljardus eiro. Pieklājīga summiņa, lai varētu atsperties tālākam nācijas uzplaukumam. Taču tautā nejūt prieku par šo starptautisko aizdevēju dāsnumu un dotajām iespējām.
Drīzāk otrādi, aizdevēju sindikāts, kuru vienkāršības labad identificēsim ar Starptautisko valūtas fondu (SVF), tiek publiskajā telpā pelts un saukts par vienu no galvenajiem latviešu tautas pāridarītājiem. Mēģināsim noskaidrot, kāpēc tā un kā ir patiesībā.
Jāatzīstas, ka neesmu oriģināls. Šāds mēģinājums ir jau veikts. Sabiedriski politiskajā portālā Politika.lv publicēts Inas Strazdiņas, Latvijas radio korespondentes Briselē, raksts Skabarga Rietumu acī. Viņa, pēc garās darba dienas Briselē, malkojot tēju kopā ar ārvalstu kolēģiem, ir spiesta taisnoties par latviešu nepateicību starptautiskajiem aizdevējiem. "Ja jūs tā turpināsiet, jums drīz vairs nebūs draugu," brīdina britu kolēģis Stīvs. Un I. Strazdiņa skaidro portāla lasītājiem, ka nav pareizi vainot SVF latviešu nelaimēs un mums jābūt pateicīgiem, ka tāds SVF vispār pastāv.
Šeit daži vārdi jāpasaka par pašu portālu, jo tas tomēr ir ļoti specifisks. Portāla Politika.lv, kā smalki izsakās tā veidotāji, institucionālā mājvieta ir sabiedriskais centrs Providus un finansiālais atbalstītājs Sorosa fonds – Latvija. Turklāt portāla galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko norāda: "Mūsu mērķis ir uzlabot politikas kvalitāti Latvijā." Nav šaubu, ka politikas kvalitāte Latvijā ir tālu no vēlamās, un tāpēc būtu vien jāpriecājas par katru, kas cenšas stāvokli labot. Diemžēl portālam, uzdodoties par galveno politiskās kvalitātes uzlabotāju Latvijā, ar šo mērķu sasniegšanu ir zināmas problēmas.
Pēc savas sūtības Politika.lv ir iestādījums, kas latviešus pamāca, kā tiem pareizi jādomā un jāuzvedas, lai tie sevi varētu pieskaitīt pie īstiem "Rietumu vērtību" nesējiem. Attieksme pret šīm, bieži vien pašpasludinātām, "vērtībām" ir nekritiska un neapspriežama. Ikviena brīvdomība tiek vērtēta kā tumsonības, atpakaļrāpulības un aziātiskās domāšanas izpausme. Lai arī šis portāls nav starp tautā populārākajiem, tā ietekme ir liela. Portāls nosaka programmatiskās ideoloģiskās nostādnes, pēc kurām jāvadās visam sociālo zinātņu sektoram. Būtībā portāla misija ir līdzīga padomju laika marksismaļeņinisma institūtam.
Ko lasītājiem vēsta I. Strazdiņa? "Labā ziņa ir tā, ka tāds SVF vispār eksistē un ka no tā var saņemt atbalstu," teikts rakstā. SVF aizdevums ir labākais, kas ar mums ir varējis notikt, jo "Latvijā neviens starptautiskais aizdevējs nespertu kāju, ja vien pirms vairākiem gadiem pie varas esoši politiķi nebūtu parūpējušies par milzu finansiālajām problēmām". Citiem vārdiem, mūsu politiķi, turklāt ne pašreizējie, bet tie "pirms vairākiem gadiem", ir savārījuši ziepes, un mums ir jābūt pateicīgiem par to, ka ir tāds SVF, kas nevis aizdod naudu, bet "sniedz atbalstu". Cik patiesi vārdi, ne viens vien izsauksies, veltot pāris sulīgu vārdu "taukmūļu" virzienā. Taču viss nav tik vienkārši un primitīvi kā Politika.lv cenšas skaidrot. Nav vēlmes būt par ne īpaši tīkamās Tautas partijas advokātu, bet melīga propaganda ir vēl netīkamāka.
Pasaules ekonomisko krīzi radīja globālās finanšu oligarhijas negausība, un tā sākās, plīstot atvasināto vērtspapīru burbulim ASV. Latvijā dziļo krīzi izraisīja banku izsniegtie kredīti privātajā sektorā 16,8 miljardu latu apmērā. Pareizāk sakot, bažas par iespējām šos kredītus bez sarežģījumiem atmaksāt, kā rezultātā banku sektoru skāra uzticības krīze. Valdības parāds līdz pat pagājušā gada nogalei Latvijā bija pavisam nenozīmīgs, tas nepārsniedza 1 miljardu latu un bija trešais zemākais parāda līmenis ES aiz Luksemburgas un Igaunijas. "Latvijā neviens starptautiskais aizdevējs nespertu kāju," pareizi iesāk I. Strazdiņa, un būtu jāturpina, ja vien Latvijas bankas nebūtu izsniegušas kredītus par 16,8 miljardiem latu. Visa starptautiskā aizdevuma jēga bija un ir vienīgi stabilizēt banku sektoru. Nekas vairāk SVF neinteresē. Reālās ekonomikas stimulēšanai nav paredzēts ne santīms.
Kāds sakars banku izsniegto milzu kredītu radītajiem ekonomikas izkropļojumiem ar "pirms vairākiem gadiem pie varas esošajiem politiķiem"? Pavisam vienkāršs. Lai kādam neienāktu prātā mest bruģakmeņus banku logos, tautas dusmas jānovirza citā virzienā. Ne mirkli netaisos attaisnot Latvijas visu iepriekšējo valdību piekopto politiku, taču ir derdzīgi, kad par grēkāžiem tiek pataisīti vietējie direktoriņi – rīkotāji, bet galvenie ziepju vārītāji – globālā finanšu oligarhija tiek padarīta par labdariem, kuriem latviešu tautai jābūt uz mūžu pateicīgai. Par grēkāžiem skaidrs, līdz aizjūras baņķieru krēslainajiem kabinetiem mums netikt, bet dusmas uz kādu jāizgāž. Kalvīša vai Godmaņa tēli šim nolūkam ir ļoti piemēroti. Taču kāpēc SVF jāpadara par labdari?
Labākā aizstāvība ir uzbrukums. Visdziļākā pārliecība balstās nevis uz faktiem, bet uz ticību. Tāpēc I. Strazdiņa neoperē ar faktiem. Tā vietā tiek radīta emocionāla noskaņa. Ar britu žurnālista Stīva muti tiek izteikta neizpratne, kāpēc Latvijā pret SVF izsakās ne tikai eiroskeptiķi vai radikāļi, bet pat visnotaļ cienījami mediji, kas veido sabiedrisko domu. Galvenais raksta vēstījums ir nepārprotams – pelt SVF ir sliktais tonis un cilvēkiem, kas atbalsta "Rietumu vērtības", automātiski jāatbalsta arī SVF. Tā teikt, pērc komplektā – vēlamo preci ar apšaubāmu piedevu.
Šo komplektu varētu izgreznot ar kādu spilgtu SVF veiksmes stāstu, kādiem pa pilnam vajadzētu būt šīs organizācijas vairāk nekā 65 gadu ilgajā vēsturē. Piemēram, ar stāstu, kā Brazīlija, Meksika, Malaizija, Argentīna, Taizeme vai kāda cita valsts bija nonākusi ekonomiskās grūtības, un tad atnāca SVF, aizdeva naudu ar striktiem taupības un politiskā kursa maiņas nosacījumiem, un, skat, valsts pēc gadiem pieciem, desmit uzplauka tā, ka vairs ne pazīt. Taču nez kāpēc šie veiksmes stāsti izpaliek. Vienkārši tāpēc, ka tādu nav. Neviena valsts nav piedzīvojusi ekonomikas uzplaukumu pēc SVF "palīdzības" saņemšanas. Toties šo valstu bankas ir pārcietušas krīzes ar minimāliem zaudējumiem. Lūk, arī visa SVF darbības formula un patiesie mērķi. Palīdzība bankām, nevis valstīm vai vēl mazāk tautām. Nav jānoliedz banku sistēmas svarīgā loma mūsdienu ekonomikas struktūrā vai jānostājas pret Rietumu vērtībām. Taču nevajag uzskatīt sabiedrību par nedomājošu, kura jābaro ar sprediķiem par pareizajām vērtībām. Un jāpiespiež mīlēt šo vērtību atribūtiku.
