Kārlis, kurš vecāku tolerances un dzimumu līdztiesības vārdā bija pārtapis par Karlīni, apspriedās ar divām ģimenēm – Jāni un Pēteri, kā arī Annu un Minnu, nonākot pie loģiska secinājuma, ka lepnuma svētki jārīko tur, kur lepnuma vismazāk: dzimumu jautājumos apdalītā un no mūsdienu stilīguma atpalikušā Kalniņa ģimenes dzīvoklī.
Protams, Kalniņam par to neviens nepajautāja: grib viņš vai negrib tos lepnuma svētkus uzņemt savā miteklī. Viņš, protams, negribēja, bet kas viņš tāds ir, lai viņam viedokli prasītu? Kalniņš ir tumsoņa un marginālis, kam sieva ir sieviete, savukārt bērnus viņš audzina kā puikas un meitenes, nevis kā vidējo dzimti. Kalniņš nesaprot, ka lepnuma svētki ir katra advancēta pilsoņa laimīga iekāpšana nākotnē – patiesajā 21. gadsimtā, kur nav dzimumu, toties ir līdztiesība.
Šādu parametru ieskauti, Eiropraida organizētāji 2012. gadā Marseļā pieņēma lēmumu, ka Eiropraids 2015 jārīko Rīgā. Neviens valstiskā līmenī viņus gan te neaicināja, taču kurš gan nožēlojamajiem tradicionāļiem jautās, drīkst vai nedrīkst Latvijā rīkot praidus, konferences un citas iecerētās orģijas? Vēl vairāk: 2012. gadā toreizējā labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), kas valstī bija atbildīga par ģimenes politikas veidošanu, nesaskatīja nekādus šķēršļus Eiropraida 2015 norisei Rīgā, uzsverot, ka «šim pasākumam ir tādas pašas tiesības tikt rīkotam Rīgā kā jebkuram citam pasākumam, kas nepārkāpj likumā noteiktās pilsoņu pulcēšanās brīvības». Turklāt Viņķele jau iepriekš bija mudinājusi Tieslietu ministriju tiesiski regulēt viendzimuma pāru attiecības. Sabiedrībā bija jūtams anormāli kvēls atbalsts šīm ministres aktivitātēm, jo citu problēmu labklājības jomā, protams, nebija. Spriežot pēc 2012. gada aptaujām, kaut kādi nožēlojami 67% respondentu uzskatīja, ka Rīgā nevajag rīkot geju lepnuma parādi – praidu.
Viņķeles kundze atšķirībā no konservatīvajiem tumsoņām jau ir iesoļojusi progresīvajā 21. gadsimtā. Viņai, redzat, ir pie elkoņa, ko domā tie 67% atpalikušo un netoleranto, viņa jau ir ievēlēta Saeimā un, šķiet, vīkšās uz ministra vietu, varbūt pat uz veselības. Pārējie Saeimas un nākamās valdības aktīvisti par 2015. gada praidu gan klusē, kā zemi saēdušies: ja izmuldēsies nevietā un nelaikā, Eiropa nesapratīs! Kazi, kādu finansējumu nepiešķirs. Iekritīs vēl kā circeņi karstos pelnos...
Nezin', kā ar tiem circeņiem, bet savādi izskatās kāda Kultūras ministrijas (KM) aktivitāte. Šodien notiek kim? Laikmetīgās mākslas centra organizētie divu mākslas ekspertu lasījumi par geju mākslas ikonām, «radot priekšnoteikumus atlikušo stereotipu pārskatīšanai», un tie piesaka geju un lesbiešu biedrības Mozaīka un kim? sadarbību gaidāmās Europride2015 kultūras programmas ietvaros. Šo pasākumu atbalsta arī Kultūras ministrija, kuru vada konservatīvo vērtību sargātājas – Nacionālās apvienības – deleģēta ministre Dace Melbārde. Uz redakcijas jautājumiem par to, kāpēc un ar kādu finansējumu KM atbalsta geju aktivitātes, nekavējoši sekoja atbilde: «Kultūras ministrija 2012. gadā ir noslēgusi līdzdarbības līgumu uz trim gadiem ar kim? Laikmetīgās mākslas centru par atbalstu laikmetīgās mākslas pieejamībai. Saskaņā ar līgumu kim? apņemas visos savos organizētajos pasākumos un publikācijās iekļaut KM kā šīs biedrības atbalstītāju. (..) Šo pasākumu saturs pilnībā ir kim? kompetencē. KM tiešs atbalsts Eiropraida kultūras pasākumiem nav paredzēts, un KM nav iesaistīta Eiropraida norišu organizēšanā.»
Ja pasākumu saturs ir kim? kompetencē, vai KM atbalsts ir akmenī iekalts? Vai šādi projekti ir valstiski svarīgi, bet KM pieminēšana uz to afišām ir goda jautājums? Vai KM vadlīnijas nosaka Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Solvita Vēvere, kas šogad kādā sanāksmē par tumsonīgo Latvijas vairākumu izteicās šādi: «Ja 67% Latvijas iedzīvotāju nespēj būt toleranti, tad ar viņiem jāstrādā un tiem jāizskaidro, ka mums ir jābūt kulturāliem, iecietīgiem, un mēs nedrīkstam pa labi, pa kreisi izkliegt radikālus saukļus.» Kāpēc vairākuma viedoklis tiek dēvēts par radikālu? Dažādas sektas un apšaubāmas biedrības nav valsts struktūrvienības, bet tieši tādu veidojumu viedokli var dēvēt par radikālu. Taču patlaban tas tiek uzspiests sabiedrības vairākumam – ar ievazātiem praidiem, «kultūras pasākumiem», viendzimuma laulībām un citām «stereotipu laušanas» aktivitātēm. Vai Kultūras ministrijai tajā visā ir jāpiedalās? Diez vai.
