Kurzemes apgabaltiesa pirms «uzvaras dienas» pasniegusi jauku dāvanu valsts karoga zaimošanā apsūdzētajam kaktu partijas Par dzimto valodu barvedim Jevgēņijam Osipovam: viņš ir attaisnots. 28. aprīlī tapa pieejams pilns sprieduma teksts. Nu Latvijas simbolu nīdējs varēs brīvi turpināt ņirgāties par to, kas ir svēts tiem, kas mīl Latviju.
Tiesasprāt, sarkanbaltsarkanā lentīte neatbilstot valsts simbola, kas tiek lietots dekoratīvos nolūkos, statusam. Osipovs 2013. gadā valsts svētku laikā sejugrāmatā ierakstīja, ka viņa meita no skolas atnesusi sarkanbaltsarkanu «figņu». Lentītes skolēniem dalītas Lāčplēša dienā, un viņš aizliedzis meitai izmantot pie apģērba lentīti «puvušu asiņu krāsā».
Savukārt 2013. gada 12. novembrī sociālajā tīklā, pievienojot zaimojošus komentārus krievu valodā, viņš publicēja Latvijas valsts karoga attēlu, kam saskaņā ar likumu ir valsts simbola statuss. Prokuratūra norādīja, ka ar šādu rīcību, minēto tekstu ievietojot tīmekļa vietnē, kas ir pieejama tūkstošiem reģistrēto lietotāju, Osipovs publiski zaimojis karogu kā Latvijas valsts simbolu.
Tiesa nezin kāpēc pieķērās lentītei, bet aizmirsa par publiski noķengāto karogu. Un tomēr vienlaikus tā norādīja, ka «Osipova darbības konkrētajā gadījumā no morālā viedokļa ir klaji neētiskas, nihilistiskas un ļoti plaša personu loka nacionālo jūtu aizvainojošas». Kas tad patiesībā ir valsts simbolu zaimošana, ja ne nihilistiska, neētiska un ļoti plašu personu loku aizvainojoša darbība? Tiesa nostrādāja nevis pēc likuma gara, bet tikai pēc burta, jo lentīte, lūk, neatbilstot valsts simbola statusam. Tā nonāca pie secinājuma, ka likumdevējs «nav noteicis konkrētas, nepārprotamas un izpildāmas prasības, lai viennozīmīgi konstatētu, kas ir Latvijas valsts karoga lietošana dekoratīvos nolūkos, kā rezultātā minētā likuma norma ir dažādi interpretējama».
Tas ir precedents, un tādi osipovi turpmāk būs nesodāmi, ja vēlēsies atkal ņirgāties par karogu (himnu, ģerboni utt.). Paņems kārtējais osipovs, piemēram, vienu gabaliņu no ģerboņa vai vienu rindu no himnas, un tas nozīmēs, ka gabaliņš vai rindiņa «neatbilst valsts simbola statusam». Cik tālu var aiziet šāds absurds, ja tiesa nonāk burtkalpībā, nejūtot likuma garu? Kad tiesāja Daini Rūtenbergu, kas bija salauzis slotaskātu ar tam piešnallētu karogam līdzīgu lupatu, apsūdzībai neienāca prātā atzīt, ka minētais kāts «neatbilst statusam», un pieprasīja viņu sodīt uz pilnu klapi. Šādu absurdu tiesu sausais atlikums ir vien sāpīga atziņa, ka valsts vara savās dažādajās izpausmēs, šķiet, itin nemaz nemēģina aizstāvēt pamatnācijas intereses un nacionālās jūtas, pārliecinošā neveiklībā izdabājot valsts nīdēju piespēlētajām provokācijām.
Tāda pati provokācija, ko jau gadiem mums met sejā, ir 9. maija «uzvaras dienas» orģijas. Nevienā Eiropas valstī nenotiek «pasākumi», kuros svin okupācijas sākumu. Tas ir ne tikai Latvijas apkaunojums, bet arī reāls drauds valsts drošībai. Par to runājam jau sen, taču konkrētas darbības, kas apturētu šo nejēdzību, nav.
Un tomēr! Šā gada 2. maijā advokāte Krista Milberga nosūtīja ģenerālprokuroram Kalnmeieram vēstuli, kurā lūdz «ar prokurora iesniegumu uzlikt par pienākumu Rīgas pašvaldībai atcelt Krievijas, kas ir PSRS tiesību un pienākumu mantiniece, 9. maija svinības, kas ir Latvijas drošības apdraudējums, Latvijā un nodrošināt kārtību Latvijas Republikas galvaspilsētā». Krista Milberga vēstulē skaidro ģenerālprokuroram Latvijas vēsturi - par PSRS okupāciju, kas sākās (turpinājās) 1945. gada 9. maijā, aicinot izbeigt «publisku ņirgāšanos par Latvijas Republiku un Latvijas tautas ciešanām PSRS īstenotās okupācijas laikā».
Gaidot «motivētu atbildi» no ģenerālprokurora, pienāks 9. maijs, un ordeņotie tipāži kopā ar saviem atbalstītājiem tradicionāli piedzersies nepareizi nodrāztā zīmuļa pakājē. «Motivētā atbilde», iespējams, tiks sniegta. Vai tā būs Latviju un vēsturisko patiesību atbalstoša, mēs nezinām. Bet politiskā līferēšana, kas raksturīga varnešiem, kad jārunā par osipoviem, slotaskātiem un citām smerdelībām, gan ir sagaidāma. Tāpēc Kristas Milbergas vēstule ir kā sauciens politiski nedzirdīgo tuksnesī, kur varneši izvēlas iebāzt galvu smiltīs - ērtāk taču ir neko neredzēt un nedzirdēt.
