"Vīzdegunības lidojumā Vienotību diez vai kāda partija varēs aizsniegt," – šādi vērtējumi skanēja pēc tam, kad dīvainais partiju trijjūgs izdomāja, ka savā pulciņā neņems nedz TB/LNNK, nedz Visu Latvijai! (VL) – šīs partijas tika atšūtas pēc "pārrunām un konsultācijām", kurās acīmredzot izlēma, ka patriotiski noskaņotais leģionārs Visvaldis Lācis, sīkstie nacionālisti no TB/LNNK un "ekstrēmisti" no VL nav vajadzīgi kristāldzidrajai un uz Eiropu vērstajai Vienotībai.
Tiešām, kāpēc gan Vienotībai vajadzētu sevī integrēt tēvzemiešus un vislatviešus, kuri nu nekādi neiekļaujas liberālo vērtību uzspiestajās klišejās?
Pāri sarunu bortam tika pārmestas abas nacionāli konservatīvo spēku partijas. Toties uz vēlēšanu kuģa itin laba vieta atradās liberālisma karognesējai – Sarmītei Ēlertei. Kaut arī Vienotības rīmju kalēji uzstāja – ja kāds grib mūsu sarakstā, lai stājas vienā no partijām! – Ēlertes kundzei tādas sakas uz kakla neviens pat negrasījās likt. Toties pārējiem Meierovica biedrības locekļiem – lūdzu, esiet tik laipni, aplūkojiet ēdienkarti un izvēlieties! Ka tik Meierovica locekļi neapvainojas par tādiem dubultstandartiem, kas briljantskaidrajiem vienotības sludinātājiem itin nemaz nepiestāv...
Tēvzemieši dikti gribēja saplūst ar Vienotību, savukārt itin nemaz negribēja – ar vislatviešiem. Bet kas konservatīvajiem tēvzemiešiem būtu veicams kopā ar kreisi noskaņoto Sabiedrību citai politikai un liberāli uzskrūvēto Jauno laiku? Lai nu kā, bet sadarboties gribējās ļoti, pat tik ļoti, ka TB/LNNK kontrolētās Satiksmes ministrijas pakļautībā mītošā Autotransporta direkcija steigšus darbā pieņēma dramatiskā kolektīva vadītāju un klubu darbinieku (tādi nu kungam izglītības dokumenti!) Modri Jaunupu (JL) – pēc tam, kad viņam nācās aiziet no darba Rīgas satiksmē. Skaidrs, ka vajadzēja pierādīt savu lojalitāti Vienotības izplūdušajām idejām, tāpēc – kas var būt labāks par JL biedra stutēšanu viņam grūtajā brīdī? Tomēr atbalsts Jaunupam neko nemainīja – Vienotība iedeva kurvīti tēvzemiešiem.
Taču ar to TB/LNNK nedienas nebeidzās – vajadzēja vēl izlemt, vai iet kopā ar Visu Latvijai! vai ne. Naba tā kā trīcēja, jo vienreiz jau tēvzemieši dabūja pa ļipu – ne tik sen viņu līderis Roberts Zīle, uzstājoties Lielbritānijas konservatīvo (toriju) partijas kongresā, centās atspēkot leiboristu apgalvojumus par Latviju un savu partiju. R. Zīli uz šo kongresu uzaicināja kā Eiropas Parlamenta toriju sadarbības partneri no Eiropas konservatīvo un reformistu frakcijas. Nu, lūk, leiboristu ārlietu ministrs Deivids Milibends bija izteicies, ka britu konservatīvie sadarbojoties ar "nacistu slavinātājiem", proti, ar partiju, kas piedalās 16. marta pasākumos. Zīle atcirta: "Mani visvairāk pārsteidza tas, ka šādi uzbrukumi nāk tieši no rietumvalsts demokrātiskas partijas puses. Es drīzāk būtu gaidījis kaut ko tamlīdzīgu no Maskavas vai Kremļa, kā tas laiku pa laikam arī notiek."
Kaut arī Zīle turējās kā ozols, tik un tā saglabājās bažas par to, ka ārzemju partneri varētu nesaprast tēvzemiešu koķetēšanu ar Visu Latvijai!, tāpēc bija tik svarīgi ievērot remdenu nacionālismu. Bet vai tad to var ievērot, veidojot vēlēšanu apvienību kopā ar VL, kas pārstāv bezkompromisa nacionālismu? Tagad politiskajiem vecpapiem, iespējams, nāksies pārskatīt savu nepatiku pret jaunuļiem, lai vismaz kaut kādā veidā ietaptu parlamentā.
Bet patiesībā ir labi, ka VL un TB/LNNK tomēr nenonāca Vienotības liekulīgajos apskāvienos – liela daļa vēlētāju to nesaprastu. Taču ir kāda nepatīkama lieta, kas zeļ uz Vienotības kašķu un augstprātības, uz tēvzemiešu un vislatviešu nacionālās domāšanas atšķirību fona – tas ir Saskaņas centra konsekventi augošais reitings. Darbīgo un it kā nevainojamo puišu uzvaras gājiens ir tikai sācies, bet starpfinišs jau redzams – tās ir Saeimas vēlēšanas. Kāpēc starpfinišs? Tāpēc, ka finišs gaidāms mazliet vēlāk – tad, kad, tikuši pie valdīšanas, Saskaņas zēni un meitenes noteiks otru valsts valodu – krievu, un tad, kad visus Latvijas nepilsoņus vienā rāvienā iecels pilsoņos. To savā ākstībā nule pasludināja Vladimirs Žirinovskis, viesodamies Rīgā, kur viņu neviens, izrādās, negaidīja, jo puisim par godu pie lidmašīnas trapa netika izklāts sarkans paklājs. Štrunts par paklāju, bet man šķiet, ka Žirinovskis kā ūdenī skatījās, tik precīzi un bezcerīgi pareģojot Krievijas rietumu guberņas nākotni.
