Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Kāpēc latvietim vajadzīgs Jaunais vilnis?

"Līdz mazmājiņai tiksiet," apsardzes algotnis norāda žurnālistiem staigājamo taciņu: no Dzintaru koncertzāles vārtiem līdz teritorijas otram galam – tualetēm. Ne zāles teritorijā, ne, protams, aizkulisēs žurnālisti netiek. Bet ne jau visi apdalīti: tādi ir tikai latviešu preses rakstoņi, kas akreditējušies uz Jaunā viļņa pasākumiem. Krievu mediji tusējas ne tikai anklāvā starp vārtiem un tualetēm. Viņi drīkst atrasties visur. Kāpēc? Tāpēc, ka tā vajag.

Nemākulīgais aperitīvs

Apbrīnojama parādība: gandrīz neviens Jauno vilni neskatās (nav labais tonis atzīties šajā grēkā!), taču gandrīz visi par to zina visu, aktīvi piedalās virtuves un interneta vides diskusijās, izsakot karsti kategoriskus spriedumus. Nešaubos ne mirkli, ka šis sešu dienu koncertmaratons ir viens no skatītākajiem ikvasaras raidījumiem, kurus tālrādes vērotājiem piedāvā pietiekami nabadzīgā TV programma.

Tas ir izpētes vērts jautājums – par skatītāju daudzumu. Tas ir apgriezti proporcionāls publiskajam šā pasākuma noliegumam. Kolīdz pavasarī sākas runas par gaidāmo Jauno vilni, pret to iestājas visi, kuriem nav slinkums klabināt datora taustiņus. "Krievu laža", "fufeļa pasākums", "psrs atrauga" un tā tālāk.

Kaut kas šajos apzīmējumos, protams, ir patiess, ja palūkojamies kritiski uz dažām pasākuma izpausmēm, piemēram, komiskā pilnās fonogrammas nemākulīga izmantošana. Zvaigžņu uzstāšanās, kas paredzēta kā aperitīvs pirms konkursantiem, visbiežāk ir smieklīga – Borisa Moisejeva hroniskā netrāpīšana fonogrammā, dzīves nodzītā Valērija Ļeontjeva knapā steberēšana pa skatuvi (varbūt neskaitāmās plastikas operācijas tik ļoti nogurdinājušas skatuves leģendu?), Josifa Kobzona robotiski stīvā plātīšanās fonogrammas ritmā, Kristīnas Orbakaites mēģinājumi kopēt Laimu Vaikuli un vēl dažu zvaigžņu gadskārtējā un apnicīgā repertuāra atkārtošana... Skumjas izraisīja dziedāt mazspējīgā Tonija Brekstone un uz skatuves uzstumtais Engelberts Hamperdinks. Kamēr Tonija bija vienkārši nožēlojama, tikmēr par Engelbertu sametās bail un sāpīgi: ja nu večuks ņem un nokrīt uz tās skatuves? Kāpēc viņu vajadzēja tā mocīt?

Lai arī kā gribētos vērtēt tikai Jaunā viļņa konkursantus, skatītāji un neskatītāji vairāk uzmanības tomēr pievērsīs vecajiem krievu estrādes monstriem un viņu pavadoņiem. Droši vien tāpēc, ka ikviens kaut cik pazīstams personāžs izraisa popkultūras patērētāja mietpilsonisku interesi – lai arī kā šis patērētājs liegtos. Piemēram, Krievijas slavenākais (?) frizieris un dziedātājs (?) Sergejs Zverevs – kas var pateikt, ka viņš nav zvaigzne? Viņš atbilst visām spīdekļa pazīmēm: frizūra un grims tādā šaušalu biezumā, ka gribas skatīties, neatraujot acis, kurpes uz ārprāta platformām, kas atgādina ortopēdiskos zābakus, noslēpumaina klusēšana, ko satur bantītē saverkšķētas lūpiņas... Nu kura slavenības mīloša tantīte gan negribētu nobildēties ar šo būtni?! Un kāpēc gan lai mēs reizi gadā par to visu sirsnīgi neizsmietos?

Plaši atveram vārtus

Bet runa, protams, nav par atsevišķiem meža dīvainīšiem, kurus apvieno Jaunais vilnis ar visām tā popkultūras vecmēbelēm, miljardieriem un jauši vai nejauši tur nokļuvušiem skatuves jaunuļiem. Runa ir par mums. Par mūsu spēju adekvāti reaģēt uz ārējiem kairinājumiem, kāds ir arī Jaunais vilnis.

Labi, ja protam atšķirt interesi par savējiem dziesmu izpildītājiem no bezjēdzīgas bļaušanas krievi nāk!, labi, ja mūs nav pametusi prasme paņemt televizora pulti un pārslēgt TV kanālus, kad Jaunais vilnis ir piegriezies. Labi, ja zinām, ka mūsu meitenes Lady"s Sweet neguva panākumus tāpēc, ka viņām bija nepareiza repertuāra izvēle, lielākoties muļķīgi skatuves tērpi un pārgudrs dziesmu aranžējums, bet nevis tāpēc, ka PSRS un Latvija 1939. gadā noslēdza savstarpējas palīdzības līgumu. Un labi, ja zinām, ka PER ierindojās 11. vietā tāpēc, ka tas, ko viņi dara, nav dziedāšana, nevis tāpēc, ka šogad konkursu neaplaimoja Alla Pugačova. Mīļie, atslābstiet! Nekas nav tik svarīgs kā latviskais sirdsmiers: ja mūs satrauks ikviena krievu raidījuma parādīšanās ēterā, mēs riskējam palaist garām daudz nopietnākas un būtiskākas lietas, kam ir iespēja patiešām mainīt mūsu dzīvi.

Pirms Jaunā viļņa – 1. jūlijā – stājās spēkā Saeimas apstiprinātie labojumi Imigrācijas likumā, kas paver papildu iespējas iegūt uzturēšanās atļauju Eiropas Savienības valstī – Latvijā. No ielu reklāmas stabiem, no namu sienām uz mums raugās apaļīga un smaidīga būtne zilā ES karoga krāsas kleitā, rokās turēdama krieviskās viesmīlības atribūtu – maizi ar sāls cibiņu viducī. Uz plakāta latviski, krieviski un angliski rakstīts: "Laipni lūdzam! Uzturēšanās atļauja ES!" Atliek godātajam Krievijas investoram iemaksāt kaut kādus tur daždesmit tūkstošus latu, un ne tikai viņam, bet arī viņa ģimenes locekļiem būs piešķirta uzturēšanās atļauja Latvijā. Laimīgais investors kopā ar sievu, bērniem, sievasmāti un vecmāmiņas brālēnu varēs bez galvassāpēm ceļot pa visu Eiropu. Vai nav jauki, ko?!

Un mēs arī beidzot kļūsim laimīgi: tik daudz jaunu, labvēlīgu seju mums būs visapkārt, un šīs sejas izpirks pēdējos aizaugušos zemes pleķīšus, kurus mēs paši neesam vīžojuši sakopt. Nezinu, vai ieguvums, ko nadzīgie uzturēšanās atļauju veicinātāji cer iegūt šajā biznesa attīstības pasākumā, atsvērs briesmas, kas draudēs Latvijai. Vēl gaišā atmiņā palikusi PSRS armijas grūtā izvākšanās no atjaunotās Latvijas Republikas. Tikpat nozīmīga bija Latvijas atmodinātās sabiedrības cīņa 1988. gadā pret metro celtniecību Rīgā, lai nepieļautu desmitiem tūkstošu migrantu ierašanos uz gadsimta būvi. Savukārt šodien mēs plaši atveram vārtus uz nākamo nelūgto ciemiņu ievazāšanos Latvijā.

Latvānis dārziņā

Kad šī ievazāšanās sāksies ar pilniem apgriezieniem, tāds Jaunais vilnis ar savu akcentēto krieviskumu un citām nelabām fīčām mums šķitīs kā zīdaiņa šļupsti. Jaunais vilnis beidzas, Maskavas dīvainīši aizbrauc, un mēs, klusi pukstēdami, par viņiem aizmirstam līdz nākamajam gadam, sirdī glabādami pārliecību, ka viņi, tie krievi, mums īstenībā neko nevar padarīt, jo mēs, vells par stenderi, tomēr esam latvieši! Bet uzturēšanās atļaujas ļaus investoriem justies faktiski tāpat kā Latvijas Republikas pilsoņiem. Nu labi, vēlēšanu tiesību viņiem nebūs. Bet kam gan viņiem tās būtu vajadzīgas? Ietekmēt procesus var arī bez vēlēšanu tiesībām. Diez vai tie desmiti tūkstošu 9. maija svinētāju 100% visi ir Latvijas pilsoņi. Noteikti nav. Bet procesus ietekmē, un kā vēl. Nu ietekmēs vēl vairāk.

Visa šī sālsmaizes sniegšana atgādina 1940. gadu Latvijā: arī toreiz atradās ļautiņi, kas metās bučot padomju okupantu tankus. Arī toreiz profesors Augusts Kirhenšteins nevis turpināja pētīt mikrobioloģijas procesus, bet gan devās uz Maskavu, lai gūtu apstiprinājumu Latvijas lūgumam to uzņemt Padomju Savienībā. Bija smaidi, latvju tautastērpi un klanīšanās varenā kaimiņa priekšā. Vai tagad ir citādi? Lai šodienas konsekvences būtu nopietnākas, zilās drānās ievīstīto plakāta sievišķi arī vajadzēja ietērpt latvju zeltenes tautastērpā un vainadziņu galvā uzlikt – dažāda veida nevainības akcentēšanai.

Sanāk tāda lienošā okupācija: klusiņām, likuma aizsegā, gluži kā 1939. gadā, kad Latvija un PSRS noslēdza savstarpējās palīdzības līgumu, kādreiz neatkarīgā valsts tiek pamazām ieņemta. No visādiem valūtfondiem, no Krievijas investoriem, viss viens. Kamēr mēs sirsnīgi lamājam Krievijas popkultūras košo iznešanos Dzintaru koncertzālē, tikmēr Latvija tiek nozagta. Nozagta mums, mūsu bērniem un mazbērniem. Un nozagtajā Latvijā, kas vairs nebūs Latvija, bet nezin kāda teritorija, mums būs atvēlēta taciņa no koncertzāles vārtiem līdz mazmājiņai. Un ne tās dziesmas, kas skanēs no koncertzāles skatuves, būs mūsējās, un ne tā dzīves svinēšana uz mums attieksies. Tieši tāpēc latvietim ir vajadzīgs Jaunais vilnis, lai viņš saprastu, ka šis pasākums, patiesību sakot, ir pilnīgs puķuzirnis salīdzinājumā ar to latvāni, kas mūsu acu priekšā aug mūsu pašu dārziņā.