Piektdiena, 19.aprīlis

redeem Fanija, Vēsma

arrow_right_alt Viedokļi

Latvietis gaida ikrmaizītes

"Tā ir vilšanās politiķos, un tā ir arī vēlētāju muļķība," vērtējot socioloģisko aptauju visai pārsteidzošos datus par latviešu gatavību Saeimas vēlēšanās balsot par prokrievisko Saskaņas centru (SC), teic advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

"Pieliekam klāt nacionālās un patriotiskās audzināšanas trūkumu, un lieta darīta – latviešu vēlētājs gatavs atdot savu balsi SC," piebilst Grūtups. Nopietnu lomu spēlē Rīgas mēra Nila Ušakova "simpātiskais tēls", radīdams "pilnīgi citas enerģētikas cilvēka iespaidu" – pretēji vienam otram "liela auguma mēram ar cāļa dvēseli". "Ja vismaz piecpadsmit gadus sabiedriskajā telpā ir kladzināts par vispārcilvēciskajām vērtībām, kuras, pēc kladzinātāju domām, ir svarīgākas par nacionālajām vērtībām, kāpēc gan brīnīties par latviešu vēlētāju ietekmējamību? Krievu nacionālais pacēlums – pretēji latviešu panīkumam – ir ievērojams. Vai man ir bail pamosties pēcvēlēšanu rītā? Nē, man nav bail. Taču es zinu, ka latviešu lēmumam atbalstīt Saskaņas centru diemžēl būs tālejošas sekas," piebilst advokāts.

VL/TB/LNNK līderis Roberts Zīle no sirds, taču neuzmanīgi kādā intervijā izteicās, ka viņš neticot latviešu gatavībai balsot par SC. Reakcija uzsprāga tūlīt: balsosim gan, tie "tūbīši" visu izzaguši, visus apkrāpuši, pensijas atņēmuši, bezdibeņa malā noveduši utt. Toties saskaņieši Rīgā pat kādu nomaļu ieliņu noasfaltējuši: nevienai no iepriekšējām varām tas neesot ienācis prātā. Lūk, kā saskaņieši rūpējas par iedzīvotājiem, nevis kā tie tur "zagļi"! Protams, ieliņas asfaltēšana ir tikai pēdējais piliens šķietamo vai reālo argumentu kausā, un patiesībā lielākajai daļai cilvēku daudzu t.s. labējo partiju daiļmuldēšana un vērtību, tostarp – valsts, degradēšana ir jau līdz brošai.

Šoreiz pa rokai gadījās Roberts Zīle, kurš, taisnību sakot, ir viens no sakarīgākajiem Latvijas politiķiem: viņš arī dabūja, kā mēdz teikt, par visiem. Taču viņa vietā varēja būt jebkuras latviskās partijas līderis, kuru iespējams piestiprināt valsts degradētāju šlakai, jo, piedodiet, itin visas šīs partijas ir bijušas pie varas – kura īsāku, kura garāku laiku. Kāda partija to atceras, kāda – nepavisam. Vissliktākā atmiņa ir Vienotībai, kura izceļas ne tikai ar izlikšanos, ka nekad un nekādos apstākļos tās sastāvā ietilpstošās partijas nav grāvušas valsti un pilsoņu ticību tai, bet arī ar intrigām un vainas novelšanu uz citiem politiskajiem spēkiem. Tāpēc var nojaust kāda komentētāja sāpi, kurš apgalvo, ka viņš balsos par SC, nemaz nekaunēdamies par to, jo tad būšot relatīva skaidrība: "Ja man cittautiešu vadībā klāsies slikti, to spēšu saprast, bet, ja mani tautieši mani dzen izmisumā, to saprast nevaru."

Tomēr sapratnes – nesapratnes pozīcija var izrādīties maldinoša. Sliktās latviešu partijas un labais SC vēlētāju vērtējumā var apmainīties vietām tūdaļ pēc vēlēšanām. "Viss būs labi!" apgalvo Saskaņas centra plakāti. Protams, būs. Tikai – kas baudīs to labumu? Domājat, ka melno ikru maizītes un pelmeņus ar lāča gaļu demokrātiski dalīs visiem latvju vēlētājiem, kuri būs uzķērušies uz SC priekšvēlēšanu makšķeres?

Scenārijs, manuprāt, būs cits. Kamēr vēlētāji gaidīs pateicībā klātos galdus, tikmēr par divkopienu valsti pārvērstajā Latvijā krievu valoda tiks pasludināta par otru valsts valodu, politiskais pārspēks klusi virzīs Latviju atpakaļ Krievijas satelītvalsts statusā, bet publiskajā telpā tiks pausts viedoklis, ka Latvija nekad nevar kļūt par Eiropas valsti, jo izsenis ir bijusi austrumiem piederīga, savukārt 9. maijs tiks pasludināts par valsts svētkiem... Un augsni šādām jaukām pārmaiņām būs sagatavojuši principiālie latvju vēlētāji, gaidīdami ikrmaizītes mutē kūstam.

Kas vēl mainīsies bijušajā Latvijas valstī? SC deputāta kandidāts Nikolajs Kabanovs kādā radiopārraidē sirsnīgi pasmaidīja par latvju bāleliņu iesīkstējušajiem satraukumiem: nekāda Latvijas okupācija nav notikusi, ja nu vienīgi 1940. gadā bijusi kāda "neatbilstība likumiem", bet vēsturē lai rakājas "politiskie nekrofili" no Visu Latvijai! Interesanti, ka Koļam Kabanovam šis mīlestības paveids ir īpaši tuvs: viņš jau 2005. gada 28. aprīlī Saeimas sēdē aizrādīja partijai TB/LNNK, ka tā "nekrofiliju grib padarīt par mūsu valsts ideoloģiju". Nu, lūk. Lai latvji nebūtu nekādi miroņmīlētāji, nāksies aizmirst arī deportāciju upurus, čekas pagrabu viesmīlību un citus gaišajai, patiesajai, kabanoviskajai vēsturei neatbilstošus faktus. Saskaņas centrs nav norobežojies no sava ņiprā partijas biedra drosmīgajiem izteicieniem, tātad tos atbalsta. Gaidāms, ka sapratne ar latviešu vēlētājiem būs ideāla: letiņi aizmirsīs pazemojumus, bet Saskaņa noasfaltēs vēl kādu nomaļu ieliņu un sarīkos Jāņu svinēšanu Komjaunatnes krastmalā.

Iespējams, Grūtupam taisnība: latviešu vilšanās radīs dziļas, nozīmīgas sekas – apsolīto ikrmaizīšu un pelmeņu dēļ mēs varam pazaudēt pat tās pēdējās atliekas no valsts, kas brīnumainā kārtā vēl saglabājušās pēc dažādu valūtfondisku ceļa ruļļu pārvelšanās pāri Latvijai un pēc vietējo politiķu graujošajām aprobežotības sacensībām.