"Viena lieta ir darboties kā nevalstiskajai organizācijai vai ārpus parlamenta esošai partijai, kas var rīkot lāpu gājienus un dziedāt fašistiskas dziesmas, bet otra lieta ir būt valdībā un piedalīties koalīcijas darbā," nesen izteicās politologs Ivars Ījabs.
Skarbais vērtējums, protams, par Visu Latvijai! (VL) jauniešiem, kuri vēlēšanu naktī pieļāva baisu politisku neuzmanību, dziedot latviešu strēlnieku un latviešu leģionāru dziesmu par to, ka Ikkatru sestdien"s vakaru pie Trīnes gāju klētiņā.
Ījaba kungs nav vienīgais taisnais starp vistaisnākajiem, kas šajā šlāgerī ne bez paša izdomāta pamata saskata fašisma bezkaunīgu slavināšanu. Partijas demokrāti.lv valdes priekšsēdētāja vietnieks Einārs Graudiņš laikraksta Diena blogos izcēlies ar rakstu Saeima neonacisma paēnī. Izrādās, ka sabiedriskajām organizācijām un to pārstāvētajām valstīm "ir nepieņemama attiecību normalizācija ar valsti, kuras valdībā var tikt iekļauti neonacistiskas partijas izvirzīti ministri. Papildus notikumu eskalācijas ugunij tika pielieta eļļa pēcvēlēšanu naktī, kad Visu Latvijai! fīrersolisti izpildīja 2. pasaules kara cilvēkšāvēju dziesmu repertuāru".
Tiešām, ko gan citu varētu izdomāt Jaroslavļas augstākās finanšu karaskolas absolvents Graudiņš? Neskaidrs paliek vienīgi jautājums par to, ko nozīmē "finanšu karaskola", varbūt tie ir kaut kādi banku apčakarēšanas kursi, kuros māca ieņemt bankas, piemēram, ar peintbola kaujām? Taču acīmredzot tieši karaskolas piesitiens un dziļa muzikālās kultūras un vēstures izpratne četrdesmit piecus gadus vecajam priekšsēdētāja vietniekam ļāva pazīt "fīrersolistus" un viņu "cilvēkšāvēju dziesmu repertuāru", kurā viens no pantiem, ak, kauns, bija par utainajiem un zili pelēkajiem. Nez ko ar šiem apzīmējumiem bija domājis biedrs Graudiņš? Iesakām tomēr viņam nepārsteigties ar atšifrējumu: nedod dies, kāds vēl apvainosies nevietā, tad sanāks nesmukums pašam biedram Graudiņam. Bet, lai "cilvēkšāvējus" atmaskotu vēl pamatīgāk, viņiem vajadzētu pierakstīt vēl tādas dziesmas kā, piemēram, Ķemermiestiņā, Šeit ir Latvija, Še, kur līgo, Paliec sveiks, mans mazais draugs, Baltā liepu birze un citas – tās tie sasodītie latviešu leģionāri dziedāja pirms došanās kaujās ar Latvijas PSR atbrīvotājiem. Atmaskošanai derētu pieaicināt kādu no "cilvēkšāvēju" speciālistiem, piemēram, Latvijas seno draugu Zurofu. Viņš jau nu gan zinās, kā tiem "fīrersolistiem" mutes aizlīmēt un tīros ūdeņos viņus izvest.
Ījabs un Graudiņš, protams, nebija vienīgie, kuru sirdīs ieviesās pamatotas bažas par "nacionālistiski radikālās" partijas Visu Latvijai! spēju konstruktīvi strādāt valdošajā koalīcijā. Par to bažas pauda arī bijušais ārlietu ministrs, kura laikā Saeima uzdāvināja Krievijai Abreni – Artis Pabriks (Vienotība), nosaukdams vislaviešus par eventuālās valdības "Ahilleja papēdi". Kamēr pirms vēlēšanām daudzi bļaustījās par nepieciešamajiem "svaigajiem spēkiem" Saeimā, tikmēr viss bija labi. Bet tad, kad tie patiešām tika ievēlēti, sākās mazohistiski nožēlojamās latvju spēlītes: vai dieniņ, ko viņi tur grib (ārprāts, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, okupācijas atzīšanu, nu, rauj to kociņš, mums desmaize svarīgāka!), viņi ar visu to Raivi Dzintaru ir neprognozējami, ar neskaidru perspektīvu, ultranacionāli, bez parlamentārās prakses un politiskās pieredzes! Vienvārdsakot, nevajag mums koalīcijā šitos pipargurķus, šitos dzintarjūgenda iznireļus!
Protams, ka šos nevajag. Toties mums vajag Saskaņas centra (SC) ekonomikas un finanšu pārzinātājus, politiskās pieredzes un parlamentārās prakses speciālistus – futbolistu Mihailu Zemļinski, tehniķi Dmitriju Radionovu, menedžeri Raimondu Rubiku, sagādes priekšnieku Arturu Rubiku, Liepājas krievu kopienas valdes locekli Sergeju Digterjovu, Latvijas karogā šņaucēju Nikolaju Kabanovu, Valēriju Kravcovu, kurš latviski sazinās tikai ar vārdnīcas palīdzību, toties pie Brīvības pieminekļa 16. martā zina bļaut "fašizm ņe proiģot!", kā arī vēl veselu rindu ivanovu, petrovu un sidorovu, kurus iebalsojis allaž gudrais vēlētājs.
Nez kāpēc nedz Ījabam, nedz Graudiņam, nedz veselam baram piesardzīgo gudrinieku no topošās koalīcijas neienāk prātā pašiem sev pajautāt: kāpēc šiem SC intelekta un Latvijas valsts attīstības redzējuma pīlāriem katrā ziņā vajadzētu atrasties uz viena sadarbības soliņa ar Vienotību un ZZS? Kāpēc topošās koalīcijas stutes neatceras, ko pašas solījušas vēlētājiem, proti, ka tā būs labēja? Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars jau tiek dēvēts par bļāvēju, par neprognozējamo, par TB/LNNK aprijēju un vēl sazin kā, savukārt par viņa loģiskajām, uz vēsturisko un nacionālo taisnīgumu balstītajām prasībām, lūk, rodas "pamatotas šaubas", bet par petroviem un sidoroviem – nekādu jautājumu. Vai tas tāpēc, ka no Maskavas atplūdis nediplomātisks purkšķis, kuru te neviens nezin kādēļ negrasās izvēdināt? Līdzīgas smaržu vēsmas, izrādās, plūst arī no Eiropas un Rīgas pils. Un tā viens otrs labējais politiķis un politologs – bailēs no ikdienišķām latviskuma izpausmēm – tik precīzi pārņem antifašistisko retoriku, ka droši vien drīz sagaidīsim vienotu labējo un prokrievisko spēku uzstāšanos 9. maija karātavu kalniņā un 16. marta leģionāru piemiņas pasākumā. Pirmajā kopīgie spēki uzstāsies, protams, par, savukārt otrajā atpazīstamības labad kā vienmēr ietērpsies tautastērpā – svītrainās pidžamās.
Dīvaina tautiņa esam. Nē, par laimi, tā ir tikai tautas daļa, kas piekopj vagara dabu: savējos samīdīt, nospārdīt un apspļaut, jo tā var izkalpoties kungam. Kāds nu tas katram ir, lai padomā pats. Šķiet, ka daudzi tomēr nespēj atteikties no kalpības un vagarības ieradumiem, kas kā precīza piegrieztne iemērīta diemžēl tik lielam skaitam latviešu.
