Nule izlasīju Māra Ruka grāmatu Spridzinātāji. Piesaista tumšsarkanais vāks, uz kura kā nepareizi nodrāzts zīmulis slejas Pārdaugavas t. s. uzvaras pieminekļa siluets, pārsvītrots ar grāmatas nosaukumu, veidojot kroplīgu, ar piecstaru zvaigznēm izrotātu krustu.
Grāmata stāsta par to, kas gadu desmitu gaitā noticis ar Uzvaras laukumu – Latvijas brīvvalsts laikā, sākot ar 1938. gada dziesmu svētkiem, kurus sveica prezidents Kārlis Ulmanis, turpinot ar vācu ģenerāļu paraugpakāršanu 1946. gadā padomju okupācijas laikā un beidzot ar mūsdienām, kurās ietilpst gan Latvijas otrreizējās okupācijas ikgadējā slavināšana 9. maijā, gan 90. gadu beigās notikušais uzvaras pieminekļa spridzināšanas mēģinājums, kurā gāja bojā divi jauni latvieši – Valdis Raups un Aivars Vīksniņš.
Ulmaņa izloloto Uzvaras laukuma projektu savulaik iznīcināja 1940. gads, un nu šim laukumam ir pilnīgi cits emocionālais slogs, kuru rada ideoloģiski kroplais monuments. To cēla pērnā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, un toreiz katram žurnālistam piespiedu «labprātīgā kārtā» bija jāziedo desmit rubļu. Droši vien tādi paši «ziedojumi» tika vākti arī no citiem strādājošajiem. Naudu bezstrīdus kārtībā vienkārši atvilka no algas. Bet «tautas atbalstam» vajadzēja izskanēt teju tikpat vareni kā tad, kad tika būvēts Brīvības piemineklis. Un tomēr padomju propagandas mašīnisti bija tieši tik gudri, lai neizkladzinātu tautas sajūsmu par jaunceļamo uzvaras pieminekli: šādas sajūsmas patiesībā nebija un arī nevarēja būt.
Par krievvalodīgo tusiņiem 9. maijā pie t. s. uzvaras pieminekļa, par to, ka šādu pasākumu rīkošana un atbalstīšana ir apvainojums latviešiem vai vismaz tiem, kuri uzskata, ka otrā padomju okupācija nostabilizējās 1945. gada 9. maijā, ir runāts un rakstīts gana daudz. Mēs, latviskas melanholijas pārņemti, vien pamājam ar galvu: jā, tā nu tas ir, ko tu padarīsi, nu svin viņi tur savus svētkus, nu dzied savas častuškas, ko tad mēs... Viņi, svinētāji, tikai pasmejas par mūsu centieniem pierādīt okupācijas faktu, kamēr mēs dusmās vai lecam no biksēm, ja kāds mēģina apšaubīt šos centienus.
Bet dusmas, manuprāt, ir saistītas ar nedrošību: patiesību sakot, šeit nekad nav bijusi īsta skaidrība par to, kāda ir valsts nostāja attiecībā uz skarbi vēsturiskiem jautājumiem, vēl precīzāk – valstij nav savas ideoloģijas, ir vien vēsturnieku atzinumi, kurus liela daļa varnešu izmanto, lai spēlētu ludziņā Mēs bijām okupēti, ne reizi ar sirdi neizjūtot tautas sāpju un aizvainojuma patiesos apjomus. Ja nav valsts ideoloģijas (lasi – attieksmes), tad vienmēr radīsies pārdrošnieki, kuri savu attieksmi mēģinās parādīt ar spridzināšanu. Ne vienmēr šādās spridzināšanās tiks izmantotas trotila briketes. Visbiežāk gan netiks. Visbiežāk tas būs vārds, kas spridzina. Pareizāk sakot – tā tam vajadzētu būt.
Taču Latvijas valstij joprojām nav savas ideoloģijas. Nedz attiecībā uz vēsturi, kas ir neizsmeļama ideoloģisko argumentu aka, nedz uz šodienu, kas diemžēl izceļas ar intensīvu valstiskuma graušanu. Ja politiķiem prasām izskaidrot valsts ideoloģiju un valsts nākotnes metus, atbildē ir tikai tukšas pļāpas vai – labākajā gadījumā – daiļrunīgs klusums. Neviena no partijām, kas saziepējušās uz ārkārtas vēlēšanām, neviens no partiju līderiem nespēj sakarīgi aprakstīt ceļu, pa kuru Latvijas tautai jāvirzās, lai sasniegtu nevis bedres dziļāko punktu, bet gan lai ieraudzītu saules gaismu. Nav ne vārdu, ne darbu. Nekas un neko nespridzina!
Bija klusa cerība, ka ar «to vārdu, kam spēks», prezidents Valdis Zatlers saspridzinās vientiesības, muļķības un bezdarbības totalitārisma pieminekli, kas diženi pacēlies latvju tautas vidū. Bet svētdienas atvadu pasākums, kas dziesmoti un dzejiski risinājās Likteņdārzā, parādīja vien to, kas redzams arī valstiskā līmenī: politiskajiem spēkiem (gan esošajiem, gan topošajiem) nav savas idejas, ir tikai tie paši nepārliecinošā uzmundrinājuma vārdi, sak, padziedāsim, pasapņosim, pasmaidīsim, un gan jau viss būs labi. Nez, cik ilgi vēl Latvijā palikusī tauta spēs pieņemt pacilājošu tukšvārdību – tā vietā, lai beidzot pieprasītu un sagaidītu pragmatiski domājošus un aktīvi darošus cilvēkus? Bieži esmu domājusi: kāpēc citi prot straumi pavērst pretējā virzienā, bet mēs tikai slapināmies? Kāpēc igauņi spēj pārvietot savu «bronzas Aļošu» uz kapiem, bet mēs tikai turpinām rušināties pa kapusvētkiem, meklējot oligarhus? Kāpēc citviet ciena idejas un rosina diskusijas, bet pie mums labais tonis ir apspļaudīt tos, kuri nedomā tā, kā prātuļo pūlis? Kāpēc mēs paģēram demokrātiju, bet, paši nespēdami iekļauties tās principos, paļaujamies tikai uz vienu – «pareizo» – viedokli?
Uz šiem jautājumiem atbilžu nav, toties varens un nesatricināms Pārdaugavā ir uzvaras piemineklis – totalitārās varas simbols. Nav vērts to akmens ķēmu spridzināt, ja paši joprojām esam sevī uzbūvētā totalitārisma pieminekļa varā. Tāda mums pagaidām tā valsts ideoloģija.
