«ZRP lēmums veidot valdību ar VL!TB/LNNK mazinās aizdomas par Maskavas ietekmi ZRP,» nacionāļu aktīvists un tvitera tricinātājs Jānis Iesalnieks pirmdien internetā apgaismoja savus lasītājus.
Neko nemazinās, jo Zatlera Reformu partija (ZRP) izskatās pēc ierindas uzmetējiem, kas vienu dienu draudīgi klaigā, ka tikai tanki var piespiest atkāpties no domas veidot valdību kopā ar Saskaņas centru (SC), bet pēc dažām dienām, kad tanki aizmirsušies, tikpat centīgi mēģina pārliecināt sabiedrību, ka SC vietā tikpat labi būs Nacionālās apvienības jaunekļi un jaunavas, kaut arī ZRP vadonis joprojām fano par SC. Par Maskavas ietekmi vēl svētdienas vakarā tālrādē runāja NA līderis Raivis Dzintars: «Pēc visa spriežot, SC nav vienīgais ietekmes aģents Latvijā, ar ko Krievija cenšas nostiprināties ilgstoši, pakāpeniski, lai nākotnē Latvijas valsts būtu tā kā tāds Trojas zirgs Rietumu struktūrās.» Uz jautājumu, vai ZRP arī varētu būt šis Trojas zirgs, Dzintars atbildēja: «Pēdējo dienu un pēdējās nedēļas notikumi visnotaļ nopietni liek šādu iespējamību apsvērt.»
Pirmdienas koalīcijas būvētāju sarunas, protams, nebija neko mainījušās attiecībā uz Maskavas aģentiem un Trojas zirgiem, jo svarīgāk bija beidzot izveidot kaut ko līdzīgu nākamās valdības apveidiem. Tas, ka šīs koalīcijas locīklas cits uz citu visbiežāk skatīsies kā uz indīgām sēnēm, arī ir skaidrs. Bet par vislatviešiem runā
jot – ar tiem jau nu vispār ārprāts: tik uzmanīt un uzmanīt viņus, ka tik kāds ministrs neaiziet 16. martā latviešu leģionārus pieminēt vai krieviski runājošā skolā nemēģina pirmajā klasē ieviest fizkultūras stundas latviešu valodā.
Kā mēdz teikt kaimiņtautas vecgudrie: laikā, kad nav zivju, arī vēzis ir zivs. Un koalīcija jāveido kopā ar tiem vēžiem, kas šajā bezzivju laikā noķerami, proti, ar ambicioziem politikas ābečniekiem, kas sava vadoņa ietekmē jūtas kā valsts glābēji. «Nav jau citu variantu,» nopūšas kāds vislatvietis, skaidrodams NA rīcību attiecībā uz sadarbību ar eventuālajiem koalīcijas partneriem. Protams, kopīgu mērķu dēļ var reizēm uzlikt klapes uz acīm vai iebāzt vienā ausī vates vīkšķi, bet veselo saprātu un gadiem spodrinātos ideālus nedrīkst ielikt attālākajā plauktā.
Daži politikas vērotāji gan ar skepsi lūkojas uz vislatviešu spēju nekļūt par Vienotības pionieru organizāciju, kas būs vienmēr gatava atbalstīt vecāko biedreni tās centienos konsolidēt, fiskalizēt un visādi citādi vidējos ilgtermiņos attīstīt valsti nesaprotamos virzienos. Tāpēc ir atzīstami, ka vislatvieši uzreiz publisko savas atrunas un iebildumus, ko viņi realizējuši valdības veidošanas sarunās, proti: «Esam panākuši, ka topošās koalīcijas vērtību dokumentā nav tēzes par automātisku naturalizāciju nepilsoņiem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991. gada; nav savādo apgalvojumu par to, ka «okupācija īstenota bez okupantiem» un «ka neviens Latvijas iedzīvotājs neesot vainojams pie okupācijas sekām»; kā arī nav savādu mājienu par partijas brīvību ierobežojumiem 16. marta pasākumos.»
Kas atšķirs vislatviešus no pārējām divām t.s. nacionālajām partijām, no kurām vienu – ZRP – par ar lielu stīvēšanos tā nevar nodēvēt? Tieši tas, ka viņi, cerams, neatkāpsies no saviem nacionālajiem uzstādījumiem.
Tad nebūs bīstami nekādi Trojas zirgi ne no Maskavas, ne Briseles, ne Vašingtonas. Bet joprojām ir iespēja saņemt spērienus no ZRP un viņu bijušajiem (?) labākajiem draugiem – Saskaņas centra. Laikraksta MK Latvija 23. numurā viens no SC sakarīgākajiem runasvīriem – Andrejs Klementjevs – intervijā uz jautājumu par to, ko var gaidīt nelatviskā Latvijas iedzīvotāju daļa, ja lielāko balsu skaitu iegūs Vienotība un Visu Latvijai!, atbildēja: «Haosa mirklī, ja mēs nemobilizēsimies un nesavāksimies, uzvarēs vienkārši fašisti. Fašistiskās Vācijas piemērs tam ir pierādījums.»
Kāda ir šā vēstījuma dziļākā jēga, to tikai Klementjeva kungs un dieviņš vien zina. Bet tajā kaut kas saskan ar Zatlera tankiem un cieto politisko gribu, ko tomēr tik ātri izšķīdināja nepārvaramā vēlme dalīt varas pīrāgu. Tikai Klementjeva tekstā ir izlēmīgums, kamēr Zatlera mētāšanās starp promaskaviskajiem un nacionālajiem spēkiem ir neizlēmīga politiķa pilnīgi normāla ikdienas sastāvdaļa. Trojas zirgu vēl varētu kaut kā cienīt – virzība skaidra, nodomi arī. Bet tādu tizlu šļūkāšanu turp un atpakaļ necienīs ne ienaidnieks, ne draugs. No šā slidenuma jāuzmanās. Nekad nevar zināt, uz kuru pusi būs šļūciens.
