Viendien satiku kaimiņieni Svetlanu. «Klausies, Elita, ko viņš iedomājas?! Cilvēki jau bija nomierinājušies, bērni pienācīgi sāka mācīties latviešu valodu, bet kas tagad notiks? Latviešus un krievus ar pierēm sagrūst kopā, lai mēs visi kārtīgi sakautos?! Mūsu ģimenē neviens neatbalsta šo stulbumu,» temperamentīgā krieviete bez pieklājīgiem ievadvārdiem noliek pie vietas Vladimira Lindermana iniciēto parastu vākšanu par krievu valodu kā otro valsts valodu.
«Krieviem ir jāzina latviešu valoda, kā gan citādi? Kur tad mēs – galu galā – dzīvojam?» viņa turpina. Svetlanas latviešu valoda pagaidām vārga, taču 16. novembrī («Pirms valsts svētkiem!» viņa smaidot piebilst) jaunā sieviete sākšot apmeklēt latviešu valodas kursus, kurus, kā izrādās, nemaz tik viegli nevarēja uziet, kaut arī «Eiropas naudas», kas novirzītas šādiem kursiem, viņasprāt, esot pārpludinājušas Latviju.
Tiktāl viss būtu skaidrs: tie krievi, kuri zina, kā sauc valsti, kurā viņi dzīvo, cenšas saprasties ar pamatnāciju un respektēt tās valodu, kurai vienīgā vieta uz pasaules, kur attīstīties, ir Latvija. Protams, ir nekauņas dažādu lindermanu un gapoņenko izskatā, kuriem šķiet, ka viņu pašcieņas saglabāšana iespējama tikai ar otras valsts valodas ieviešanu. Viņu ilgotais referendums par krievu valodu ir kā apskretuši mēslu rati, kurus šie pašcieņas bruņinieki stumj virsū latviešu valodai. Tie ir lieli, tie ir nelāgi smakojoši, tie ir pamanāmi, un tos pavisam likumīgi finansē visi Latvijas nodokļu maksātāji, kaut gan savā būtībā ir grūti iedomāties kaut ko vēl pretvalstiskāku par šo t.s. referendumu.
Taču ir arī mazāks un gaumīgāk noformēts skrituļdēlītis, kura veiklais ritējums varētu būt pat bīstamāks par Lindermana mēslu ratiem. Tas ir Saskaņas centra (SC) Saeimas frakcijas nodoms tuvākajā laikā iesniegt skatīšanai grozījumus Valsts valodas likumā, paredzot iespēju pašvaldībās vērsties ar iesniegumu krievu valodā. «Uzskatām, ka tas ir normāli un pragmatiski. Kāpēc, ja ir runa, piemēram, par kanalizācijas caurulēm, tekošiem jumtiem vai remontējamām kāpņu telpām, cilvēki nevarētu vērsties pašvaldības iestādēs ar iesniegumiem krievu valodā?» prāto SC frakcijas vadītāja vietnieks Valērijs Agešins. Šādu kārtību, pēc Agešina domām, varētu ieviest, piemēram, Rīgā un Daugavpilī, proti, pilsētās, kas to pieprasītu. Cik tādu pilsētu varētu būt, nav zināms. Bet gan jau Agešina kungs cer, ka to būs pietiekami daudz, lai ar krievu valodu varētu pārklāt teju visas Latvijas pašvaldības.
Tāda lienošā rusifikācija. Ja ne ar mēslu ratiem, tad vismaz ar pieklājīgu Saeimas lēmumu labot Valsts valodas likumu skrituļo šis Agešina un SC dēlītis. Ja šādi labojumi likumā tiek pieņemti, vai būs arī papildu norādījums par to, ka visās Latvijas pilsētu un novadu domēs, kā arī citās pašvaldību iestādēs visiem deputātiem un darbiniekiem jāprot krievu valoda? Kā gan citādi viņi varēs pieņemt iesniegumus par «kanalizāciju, jumtiem un kāpņu telpām»? Ja viņi nepratīs krievu mēli, tad viņus droši vien nāksies atlaist, viņu vietā pieņemot krievus. Vai šī situācija, piedodiet, nav pretrunā ar Satversmi, kur skaidri noteikts, ka valsts valoda ir latviešu valoda? Varbūt kļūdos, taču neesmu tur pamanījusi pieminam izņēmuma gadījumus ar kanalizāciju un citām labierīcībām.
Tā vietā, lai rosinātu krievus apgūt latviešu valodu, Agešins&Co mudina viņus to ignorēt. Vēl vairāk – šādi aicinājumi ieviest krievu valodu pašvaldībās nevis tuvinās divu tautu pārstāvjus savstarpējai sapratnei, bet gan vēl krasāk padziļinās bezdibeni starp latviešiem un krieviem, turpinot veidot divkopienu sabiedrību, kas acīmredzot ir SC mērķis. Manuprāt, Agešina kungs pat noniecina savu tautiešu intelektuālās spējas apgūt pamatnācijas valodu vismaz sarunvalodas līmenī. Bet ja tomēr ir tik slikti ar tām spējām, SC varētu samesties naudiņu un katrā pašvaldībā, kas pieprasa krievu valodu kā kanalizācijas gadījumu valodu, ieviest tulku, kas pieņem krieviski rakstītos iesniegumus, tulko tos latviski un iesniedz attiecīgajai amatpersonai.
Agešins un pārējie SC humānisti, kuriem, protams, sāp sirds par saviem tautiešiem, kas, gadu desmitiem dzīvodami Latvijā, nav iemācījušies pateikt latviski ne sveiki, ne ardievu, nedrīkst atklāti vērsties pret latviešu valodu: viņus nepatīkami saista Saeimas deputāta zvērests. Taču pamazām, tā klusi un sadzīviski – sākot ar pašvaldībām – gan var kaut ko ieveikt. Bet mums tikai atliks skatīties, kā uz SC lienošās rusifikācijas ierosinājumiem reaģēs Saeimas deputāti: kas viņiem būs svarīgāk – ievērot Satversmi vai mīcīties kanalizācijā?
