Filips Rajevskis

Neiedziļinoties jautājumā ir vai nav vajadzīgs nāvessods, gribētu dalīties sajūtās kas radās dzirdot, kā šis jautājums tika „iespēlēts” politiskajā dienaskārtībā.

Kādreiz tam bija jānotiek, nu tas ir noticis, valsts sektora izaugsmei ir radušās problēmas. Vienu brīdi likās, ka vēl drusku un visi būs nomainījuši darbu uz labi apmaksātām vietām valsts sektorā. Birokrātijas pašatražošanās mehānisms darbojās nevainojami un ekonomika šo procesu spēja barot.

Skatoties uz norisēm un attiecībām starp pozīciju un opozīciju Rīgas domē, rodas sajūta, ka opozīcija dzīvo, ja ne uz citas planētas, tad vismaz citā pilsētā ar citām vajadzībām jau nu noteikti. Gadījumos, kad pašvaldības dienas kārtībā parādās jautājums par iespējamiem uzlabojumiem pilsētas infrastruktūrā, vai jaunām būvēm, kas uzlabos iedzīvotāju komforta līmeni, opozīcija pēkšņi atdzīvojas un no tās pārstāvju puses uzreiz straumēm seko daudzi jo daudzi neapmierināti komentāri - to jau nu mums nevajag, Rīga un rīdzinieki bez tā noteikti var iztikt, utt.

Situācija, kad starp vēlēšanām ir divi ar pus politiskā miera gadi, ir reizi četros gados. Tas ir laiks, kad politiķi var darīt kaut ko paliekošu ar ilgtermiņa rezultātiem, jo vēlēšanas pēc Latvijas termiņiem ir nepārredzamā nākotnē.

Vienmēr, kad rodas jauna partija, tiek uzdots jautājums, vai ir niša vēl vienam spēkam un kurā politiskā spektra daļā. Paskatoties neilgajā Latvijas politiskajā vēsturē, ar pārliecību var teikt, ka jā, vienmēr ir vieta, ja ir piedāvājums un ir cilvēki, kuriem tic sabiedrība.

Diskusija, vai VID vajadzēja vai nevajadzēja un par cik vajadzēja pasūtīt kampaņu, šķiet, ir aizraujoša, it īpaši, ja rodas iespēja piesaukt lielas summas un pateikt, ka tas jau nestrādā un no šīs kampaņas nav nekāda labuma.