Ir pagājuši divi mēneši kopš vēlēšanām, pirms kurām deputātu kandidāti, tikās ar pensionāriem, bērnu vecākiem, ārstiem un skolotājiem, un paudām gatavību cīnītie par viņu labklājību, veselības aprūpi, sociālo nodrošināšanu un citām cilvēkam svarīgām lietām. Kā jaunai deputātei man likās – tūlīt, no pirmās dienas ķersimies pie solījumu pildīšanas. Šis šķitums izrādījās naivs.
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šobrīd ziņo, ka valdības iesniegtajā nākamā gada budžeta projektā paredzēts 5.4% deficīts – tādējādi ar starptautiskajiem aizdevējiem panāktā vienošanās (6%) ir krietni uzlabota. Taču šis 0.6% ietaupījums uz papīra reālajā dzīvē nozīmē ne tikai jaunus bezdarbniekus, bet arī samazinātus pabalstus, palielinātus nodokļus. Ilgtermiņā tiks ietekmēta daudzu Latvijas pašvaldību, bet pats galvenais – cilvēku dzīve, un ir daudz pozīciju budžetā, kuras man nav pieņemamas. Mēs ZZS , kā koalīcijas partneri, lielā mērā tiekam uztverti kā balsošanas mašīna, bet man tomēr gribētos paust viedokli par dažiem, manuprāt, nepareiziem valdības piedāvātiem lēmumiem, kuru apstiprināšana Saeimā ļoti lielai mūsu iedzīvotāju daļai nāks kā smags un papildus slogs.
Pirmkārt, nekādā gadījumā nav atbalstāms tik liels samazinājums veselības aizsardzībai, kā plāno valdība. Nedrīkst pieļaut, ka 9 no 11 reģionālajām slimnīcām tiek reorganizētas, tādejādi liedzot iespēju sniegt diennakts neatliekamo palīdzību. Tas būtiski ierobežo pirmās palīdzības saņemšanu Latvijas laukos. Pirmā palīdzība nereti ir izšķirošā, kad runa ir par cilvēka dzīvību. Domāju, ir skaidrs, kuras iedzīvotāju grupas lielākoties izmanto slimnīcu pakalpojumus: tie ir mūsu vecāki, mūsu pensionāri. Ar šādiem lēmumiem mēs, skarbi izsakoties, atņemam vecākajai paaudzei un mazturīgajiem veselības aprūpi. Jā, iespējams, rīdziniekiem, sēžot siltos dzīvokļos, mīkstos krēslos un lasot laikrakstā par slimnīcu slēgšanu, tie ir abstrakti skaitļi, bet Tukuma, Jūrmalas, Alūksnes, Madonas, Ogres, Kuldīgas, Cēsu, Dobeles, Preiļu un Krāslavas apvidu iedzīvotājiem tā ir ne tikai neērtība un grūti samaksājami izdevumi, bet gadījumā, kad nepieciešama steidzama medicīniska palīdzība, var maksāt veselību un reizēm pat dzīvību.
Otrkārt, runājot par ģimenes pabalsta reformu, kas tiek plānota no 2011.gada 1.jūlija, un kuras ietvaros tiek domāts saglabāt 8 latu pabalstu par bērnu tikai trūcīgajām ģimenēm: manuprāt, ir absolūti nekorekti šā pabalsta saņēmējus šķirot pēc principa pārtikušie vai mazturīgie. Nav runa tikai par acīmredzamo diskrimināciju, bet arī par to, ka daudzi no tiem, kuri atbilstoši likumiem nevar iegūt mazturīgā statusu, patiesībā dzīvo uz iztikšanas robežas. Un šo nelielo atbalstu ģimenēm ar bērniem, tā vietā, lai beidzot realizētu pasākumus demogrāfijas situācijas stabilizēšanai un uzlabošanai valstī, pat to mēs atņemam!
Treškārt, sociāli pilnīgi nepamatota un bēdīgi slavena ir ideja par 0.50-1.00 latu lielu maksu no pacientu puses par receptēm kompensējamiem medikamentiem. Šāda jauna maksājuma ieviešana lielus ieguvumus nedos, bet kārtējo reizi liks mūsu mazturīgākajiem un pensionāriem sajust negatīvu valsts attieksmi. Zinot, ka mērķauditorija, kas izmanto kompensējamos medikamentus nav turīgākā, uzskatu, ka šis lēmums ir neprātīgs un ir vienīgi vecu cilvēku, kuri godīgi nostrādājuši savu mūžu, tracināšana.
Varētu jautāt – kur naudu ņemt?
Pirmkārt, beidzot jāķeras klāt strukturālajām reformām valsts pārvaldē. Jāatsakās no to funkciju veikšanas, kuras nav valsts primārais uzdevums. Jāsamazina administratīvie izdevumi.
Otrkārt, esmu iemaksu pensiju 2. līmenī neatbalstītāja, jo cilvēkam no tā nav reāla labuma. Realizējot pensiju 2.līmeņa politiku, valsts pašlaik zaudē dubulti. Proti, pirmo reizi – klausot aizdevēju ieteikumiem un nesamazinot iemaksas fondētajām pensijām, valsts visai lielu budžeta naudas apjomu iepludina privātā banku biznesā, nodrošinot krietnas summas to menedžmentam, bet liedzot iespēju naudai palikt valsts budžetā. Un arī mēs, pensiju sistēmas dalībnieki, reāli nekādu labumu neesam guvuši un negūsim. Piemēram, mana peļņa, kuru banka 2 .pensiju līmenī nodrošināja 2009. gadā, ir 4.50 LVL!
Otro reizi valsts zaudē, jo šie privātajā biznesā ieguldītie līdzekļi palielina budžeta deficītu, ko atkal cenšas lāpīt uz to pašu iedzīvotāju rēķina, no kuru līdzekļiem valsts tik lepni ir atteikusies, atdodot tos komercbankām. Pretējs piemērs ir Igaunija un Ungārija. Šo valstu valdības acīmredzot vairāk domā par cilvēkiem, nevis banku interesēm. Ungāri uz laiku apturējuši jebkādas iemaksas 2. pensiju līmenī, bet igauņi – pat nav uzsākuši, tādejādi atstājot naudu valsts iekšienē un uz šīs naudas rēķina nepalielinot budžeta deficītu. Arī citas valstis ir ievērojami „nesaudzīgākas” attieksmē pret labi pelnošām komercbankām, un sekmīgi tiek piemērots banku finanšu stabilizācijas nodoklis, kuru maksā bankas. Francijā tas ir 0.25, Vācijā – 0,08, Ungārijā – 0,15, bet mūsu valstī plāno „ nodeviņu” tikai 0,036. Kāpēc tāda saudzība?
Ja turpināsim šādu politiku pret savu tautu, varam visai drīz sagaidīt situāciju, kad budžeta bilances skaitļi būs spoži un apaļi, ekonomika lēnām attīstīsies, pa galvaspilsētas ielām braukās valdības ierēdņu komfortablie AUDI spēkrati, bet Latvijas tauta būs aizbraukusi.
Un nobeidzot, gribētu novēlēt mūsu budžeta iesniedzējiem, lai Ziemassvētku vecītis dāvanu maisā atnes uzliekamas lāča ausis – varbūt tad viņi labāk sadzirdēs savu tautu.
