Jānis Latvietis

Paņēmušies kā vista pirms perēšanas, govs pirms dzemdēšanas un skudrulācis pirms ieņemšanas, pasēdējuši, papļāpājuši un paprātojuši savā Saeimas frakcijas un valdes sēdē, Tautas partijas pieci ministri nospļāvās, paziņoja, ka ar šo valdību vairāk nav aršana, un iesniedza demisijas rakstus.

Kamēr visi gaidīja lielos pavasara plūdus, nelaime nebrēkdama nāca no pavisam citas puses – pie Brasas tilta pārsprāga resna ūdenscaurule, apturot vilcienu, tramvaju, automašīnu un gājēju kustību, kā arī atsviežot Rīgu par pāris gadsimtiem atpakaļ – dzimtbūšanas, aku un Rīdzenes upes kanalizācijas sistēmas laikmetā.

No vankūveriādes pamazām atgriezās latvju vankūverieši, dažus no kuriem sajūsminātie sagaidītāji no lidostas iznesa uz rokām un nodeva tieši Ceļu policijas pārziņā, bet daži lavījās pa ķēķa durvīm, lai nenorautos ar slotaskātu. Kad visi bija izklīduši un lidostā izslēgta gaisma, mājās pārradās arī biatlonisti, kuri divas dienas pēc lielās olimpiskās sveces nopūšanas bija beidzot godam pabeiguši stafeti, sašaujot astoņas vārnas un šautuvē netīšām ieklīdušu jetiju.

Vankūveriāde iegāja savā beigu posmā, valdība bēdīgu ģīmi domāja, kā konsolidētajā budžetā atrast prēmiju naudu, bet sporta funkcionāri – sākt uzskaitīt sauso atlikumu. Tas izrādījās visnotaļ cerīgs: brāļi Šici bija izšļūkuši sudrabu, Dukurs aizšļūcis zeltu, visu veidu slēpotāji reizēm tikuši līdz finišam, Bricis ar Līdumu nebija nevienu nošāvuši, bet latvju hokeja izlase ieguvusi pirmo vietu pagrūšanas vohumurkām disciplīnā.

Uz olimpiskā pjedestāla faluņgunistu Rubeni nomainīja kamaniņainie brāļi Šici, kuri pagaidām vēl nebija izlēmuši, vai pievērsties mūnismam, scientoloģijai, zoroastrismam vai kāmasūtrismam.

Latvju tautu gaidīja notikumiem bagāta, darbīga un smaga nedēļas nogale. Sākumā tai bija jāiemācās pa indiāņu modei iedegt Vankūveras olimpisko lāpu, izmantojot tikai kanoe laivu, pudeli ugunsūdens un piciņu muskusvērša tauku.

Bez Filadelfijas murkšķa Fila brīdinājuma, Valsts kontroles atzinuma un Satversmes tiesas sprieduma latvju zemi nodevīgi piemeklēja baisa stihija – ziemā uzkrita sniegs. Rīgā apstājās trolejbusi, prāmji un pulksteņi, gājējus apsita lāstekas un no jumtiem krītoši namīpašnieki, bet pašvaldība uzņēmās meklēt Laimes lāci, kuru izvadāt pa šo Sūnu ciemu.

Uzbruka tik nikns sals, ka mazliet pārsteigti bija pat meteomurgologi, kuri, sākot ar otrdienu, bija solījuši ciklonu, temperatūras paaugstināšanos, otrdienu un 26. janvāri. "Nu, vismaz puse prognozes bija pareiza," viņi taisnojās laikā, kamēr latvju zemē aizsala ūdensvadi un to izraisītie plūdi, ugunsgrēki un ugunsdzēsēji, vēl uz ietvēm neizkaisītais sāls, knapi glāzē ieliets karstvīns, skolas siltās pusdienas, valsts apdegumu centrs un visa Daugavpils.

Kamēr latvju tauta laiski un bez īpaša entuziasma uz ugunskuriem cepa desiņas un gremdējās atmiņās par barikāžu un citu fortifikāciju celtniecību, politikas kuluāros un aizgaldos turpinājās tikpat laiskas diskusijas par to, vai šī valdība turpinās pastāvēt vismaz līdz Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai vai arī nāksies lipināt kopā citu.

Līksmība beidzot valdīja meteomurgologu cunftē – kopš pēdējo Jāņu lietavu 1927. gadā veiksmīgas prognozēšanas viņiem beidzot izdevās daudzmaz precīzi trāpīt ar prognozi, jo nu līdz pat Pēteriem ar puslīdz lielu pārliecību varēja pareģot, ka vismaz kaut kur Latvijā snigs, valdīs sals vai pēkšņi uznāks atkusnis.

Bez liekiem pārpratumiem un pat mazliet apsteidzot grafiku izdalījis Ziemassvētku, Jaungada, Hanukas un maiju 2012. gada dāvanas, Santaklauss ar savu ziemeļbriežu armādu, rūķu armiju, sņeguročkām un salavecenītēm sēdās pie bagātīgi klāta svētku galda, taču jau pēc trešās glāzītes, otrā kāša un pirmā celiņa atminējās, ka kaut ko ir piemirsis.

Slaidi nospļaujoties uz Kopenhāgenas konferenci par globālo sasilšanu, latvju zemei uzbruka tik nežēlīgs aukstums, ka izsala pat visi prusaki, ērces, blusas, etaloni un bankomāti, lielveikalu akvāriju zivis, Saeimas kafejnīcā tirgotie melnie ikri, godasardze pie Brīvības pieminekļa un Rīgas domes deputāti, kuri aukstuma izraisītajā drudzī un karsonī akceptēja Rīgas satiksmes ideju par biļešu cenas palielināšanu līdz 50 santīmiem.

Aleja iepretim Ministru kabinetam pamazām sāka pārvērsties par lielu ciematu vai mazu pilsētiņu, aizvien vairāk atgādinot Rumānijas čigānu taboru Romas forštatē.

Pie Saeimas nama notika lielā staigāšana – aizbrauca rokeri, pokeri un šokeri, atnāca arodblēdībnieki un blēdībarodnieki; aizgāja tie, atnāca studenti un citi dīkdieņi; aizgāja tie, atnāca skolotāji, pedagogi un pedofili; aizgāja tie, atnāca numismāti, celibāta piekopēji, dekadentisti, filantropi un masturbatori; aizgāja tie, atnāca deputāti, parlamentārieši un Repše ādas uzvalciņā un ar vilnas portfelīti, un visi, atskaitot Repši, pret kaut ko protestēja, tikai bija jau piemirsuši, pret ko īsti.

Latvju zemē valdīja zināms panīkums, jo jau vairāk nekā nedēļu neviens nebija mēģinājis no burkānu dobes izrakt meteorītu vai komētu, Eiropas prezidenta vēlēšanās konkurēt ar van Rumpumpuju, ieviest maksu par Koru karu klausīšanos radiotranslācijas digitālajā formātā vai vismaz apliecināt starptautiskajai sabiedrībai, ka nasings spešels nekur nav pazudis un turpina sildīt valsts ekonomiku. Kaut kādu rosību imitēja tikai valdība, kas pēc ilgām un garām diskusijām nosprieda, ka par progresīviem nodokļiem uzskatāmi tikai tie, kas nesit pa pašu kabatu.

Rīga prognozējamā enerģijas trūkuma dēļ beidza starot un līgani pārgāja uz spīdēšanu, zaigošanu, luminiscēšanu un 18. novembra uguņošanu.

Čehija novāca pēdējos šķēršļus Lisabonas līguma parakstīšanai, un nu tikai sākās lielā rosība – katra valsts skaitļoja, ko labu tas tai dos. Latvju zemē līguma parakstīšanas dienu tika ierosināts noteikt par oficiālajiem valsts svētkiem, jo Lisabonas līgums paredzēja palielināt Eiroparlamenta deputātu skaitu, līdz ar to Latvijai pienācās papildu mandāts, un valsts beidzot vismaz uz laiku tika vaļā no melnā Kārļa.

"My name is Šķēle, Andris, nevis Armands Šķēle. I"m back, atgriezies, lai strādātu, un man pie d**pīpīpī**as, ko par mani runā, raksta vai domā. Hasta la vista! Tagad vai nekad! Banzai!" iesūnojušo latvju politikas purvu pāršalca pērkonīga balss no Mākoņiem, un nākamās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa bija sākusies.

Nogranda pērkons, vienreiz iespēra zibens, Vangažiem uzkrita slapjš sniegs un kosmiskā tūrista – klauna sarūpētie pāris krusas graudi, nosmirdēja pēc sēra, pazibēja aste un ragi, noklabēja nagi, un valdība nolēma, ka turpmāk augstākā alga valstī būs VVF Zatleram – 2208 lati pēc nodokļu nomaksas un pirms piena iegādes kaķim Čārlijam.

Kaut gan 1. septembris glūnēja tepat aiz stūra, brīžiem nikni klabināja zobus, bet pārsvarā žēli gaudoja, lielākajai daļai vecāku joprojām nebija skaidrs, kurā skolā un kuras klases mājasdarbus viņiem nāksies pildīt.