Jānis Sils

Kara vešanas aksioma ir, ka stratēģiski nozīmīgāko mērķu sasniegšanai tiek koncentrēti iespējami lielāki spēki. Šo pašu aksiomu var attiecināt arī uz sabiedriskās domas veidošanu. Un šoreiz runa būs par pasaulskatu, ideoloģiju sadursmi.

Latviešu nacionālistu klubs jau vairākus gadus ir pievērsis uzmanību nepatīkamai tendencei - Latgales latviešu atšķirīgo identitāti Krievijai lojāli spēki (piemēram, Latvijas krievvalodīgo prese) tiecas izmantot, lai radītu saspīlējumu un plaisu latviešu vidū. Latgaliešus nereti tiecas apzīmēt par citu tautību, atsevišķi provokatori pat runā par autonomiju vai atdalīšanos no Latvijas.

Runa šoreiz ir par „entajām" pilsoniskajām iniciatīvām, kas tiekušās meklēt un piedāvāt savu redzējumu par to, kā risināt lielķezu Latvijā. Viena no skaļākajām bija žurnālista Zandera iedvesmotā „pingvīnu" kustība. Dažādu iniciatīvu bijis jo daudz.

Gan dabas, gan sabiedriskajos procesos varam saskatīt divas vienlaikus pastāvošas tendences, ko nosacīti varam apzīmēt kā augšupejošu un lejupejošu virzību.

Jebkuram cilvēkam raksturīgas fizioloģiskās, sociālās un garīgās vajadzības. Tiem, kas bijuši saskarē ar psiholoģijas teoriju noteikti būs pazīstams cilvēka vajadzību piramīdveida iedalījums.

Mēdz teikt, ka karavīra kvalitāti vislabāk parāda tas, kā viņš spēj cīnīties, kad viņam atņemti visi ieroči. Pārfrāzējot gribētu teikt, ka politiķi vislabāk var vērtēt pēc tā, ko viņš ir spējis paveikt neatrodoties pie varas.

Viktors Igo savulaik sarakstīja romānu „Nožēlojamie” par cietumniekiem un to mēģinājumiem izlauzties brīvībā.

Vecajā labajā divdesmitajā gadsimtā, precīzāk tā nogalē, valdošo aprindu pārstāvji ik dienas kā mantru mala Eiropas Savienības vārdu. ES tika piesaukts kā brīnumlīdzeklis pret visām saimnieciskajām nebūšanām, politisko nestabilitāti un pārējām likstām.

Šodien savu neapmierinātu pauž skolotāji. Cītīgi pārlasīju protestētāju prasības. Tās ne mazākajā mērā nepārsteidza. Ja nu vienīgi ar to, cik veidos iespējams pateikt, ka vienīgā izglītības problēma ir naudas trūkumā.

Šodien Saeima otrajā lasījumā nobalsoja par izmaiņām Satversmē, lai dotu iespēju vēlētajiem atlaist parlamentu. Ticams, ka arī trešajā lasījumā šie grozījumi jau tuvākajā laikā tiks pieņemti. Tas nozīmēs, ka desmitā daļa vēlētāju varēs ierosināt un divas trešdaļas no Saeimas vēlēšanās balsojušo skaita atlaist Saeimu.

Bija laiks, pagājušā gadu simteņa pirmajā pusē, kad latvieši veidoja savu valsti. Tad par inteliģenta cilvēka goda lietu tika uzskatīts pateikt par savu tautu kaut ko labu, atrast un izcelt lietas tās vēsturē, ar kurām varam lepoties. Tagad ir citādi.

Būsim konsekventi; Tas, ko šobrīd redzam ir pašlaik pastāvošā režīma, nevis Latvijas valsts bankrots.

Ar trim vārdiem - cirks, aprēķins un bezprincipialitāte - gribas raksturot ņemšanos ap t.s. „jaunās valdības” veidošanu. Mediju virsraksti lieliem burtiem izkliedz šo „sensāciju”. Notiek sarunas, pārrunas un konsultācijas starp partijām, frakcijām un augstākajām amatpersonām.

Pārsteigt kādu ar šķietamiem paradoksiem Latvijā kļūst aizvien grūtāk. Atliek par kādu lietu pateikt: „Tas nav iespējams!” un jau nākamajā brīdī varam pārliecināties par pretējo.

Diez, cik ilgi pie varas, piemēram, Norvēģijā vai Somijā noturētos partijas, kas ilgstoši ar darbības un bezdarbības mistrojumu vestu valsti pretī garīgai un ekonomiskai krīzei? Bet Latvijā, redz, noturas gan! Gandrīz mistiski.

Paturpināsim pēdējā laikā populāro līdzību par valsti kā kuģi. Riskējot izklausīties nepopulāri, tomēr gribētu aicināt godprātīgāk paraudzīties uz sevi – pasažieriem.

Kad kāds ar akmeņiem apmētā logus, var, protams, censties tos pasargāt, mēģinot pārtvert katru lidojošo akmeni. Viegli tas nebūtu un arī veiksmei garantiju maz. Bet var arī apturēt metēju.