Beigusies 2011. gada tautas skaitīšana Latvijā. Centrālā statistikas pārvalde publicējusi pirmos rezultātus – Latviju par savu mītnes zemi apliecinājuši 1,9 miljoni cilvēku. Pavēstītais iedzīvotāju skaits tika gaidīts, tas ir optimistiskā scenārija līmenī.
Tautas skaitīšanas gala rezultāti, kurus paziņos 2011. gada decembrī, principiāli neatšķirsies no provizoriskajiem. Iespējama vien neliela korekcija samazinājuma virzienā (ja vien mums gribēs teikt taisnību un izslēgs no saraksta tos, kuri atrodas ārpus Latvijas un reģistrējuši savu klātbūtni internetā). Tādēļ var un vajag vērtēt arī šos provizoriskos rezultātus.
Vispirms jāuzsver šīs tautas skaitīšanas īpatnība. Pirmo reizi tas nebija process, kura gaitā tiek vienkārši saskaitīti tie iedzīvotāji, kas pasākuma veikšanas brīdī atrodas noteiktā teritorijā. Tautas skaitīšanā tika izmantoti datori ar sagatavotu datu bāzi, un tāpēc savā būtībā šī skaitīšana bija vienkārša iedzīvotāju inventarizācija. Proti – CSP salīdzināja Iedzīvotāju reģistra datus ar faktisko iedzīvotāju klātbūtni valsts teritorijā.
Šobrīd mēģināsim novērtēt tautas skaitīšanas rezultātus saistībā ar Latvijas turpmāko attīstību.
Pirmā mācība – Latvijas Republikas valsts sistēma atklāja savu mazspēju. Iedzīvotāju uzskaites neprecizitāte mūsdienu Latvijā ir 15%. Saskaņā ar stāvokli 2011. gada sākumā Pilsonības un migrācijas lietu departamenta ziņā esošā Iedzīvotāju reģistra datu kļūda ir – 320 tūkstoši cilvēku. Tas apliecina faktu, ka valstī nedarbojas iedzīvotāju kustības kontroles sistēma, kura pastāv obligātas dzīvesvietas deklarēšanas (tā aizstāja pieraksta sistēmu) formā. Jau sen ir problemātiski sameklēt cilvēku, lai izsauktu viņu uz tiesu, prokuratūru, policiju... Taču atklāti un oficiāli par to netiek runāts. Tautas skaitīšana atklāja «caurumu» Latvijas iedzīvotāju uzskaites sistēmā. Labi, ja valdošās aprindas apzinās šo problēmu un, ņemot vērā tautas skaitīšanas datus, veiks Iedzīvotāju reģistra datu un deklarēto dzīvesvietu saraksta korekcijas.
Divas iepriekšējās tautas skaitīšanas 1989. un 2000. gadā tika veiktas bez datortehnikas izmantošanas un, protams, arī atklāja neprecizitātes Latvijas iedzīvotāju kustības uzskaites sistēmā. «Ar roku» veiktās 1989. gada tautas skaitīšanas kļūda bija ap tūkstoti, bet 2000. gadā – ap 47 tūkstošiem cilvēku jeb 2% iedzīvotāju. No tā izriet Latvijas valsts sistēmai bēdīgs secinājums – iedzīvotāju kustības uzskaites «tirgus» mehānisms dzīvesvietu deklarēšanas formātā nedarbojas un simtprocentīgi zaudē «netirgus» mehānismam pieraksta sistēmas veidā.
Otrā mācība – 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka Latvija tomēr ir panākusi tā uzdevuma izpildi, kuru valsts valdošās aprindas loloja jau gadsimta sākumā. Atgādināšu, ka galvenais valdošo arguments, aģitējot par Latvijas iestāšanos ES, bija šāds: «Latvijas iedzīvotāji gūs iespēju brīvi mācīties un strādāt citās Eiropas Savienības valstīs.» Nu mēs savu misiju esam izpildījuši. Kopējais Latvijas iedzīvotāju zudums posmā kopš 2004. gada (1. maijā iestājamies ES) līdz 2011. gadam ieskaitot (ņemot vērā tautas skaitīšanas provizoriskos rezultātus) ir 419,2 tūkstoši cilvēku jeb 18,1%. Iedzīvotāju skaita samazinājums dabiskā ceļā (mirušo pārsvars pār jaundzimušajiem) bijis 69,2 tūkstoši cilvēku jeb 3%. Atlikušos 15% jeb 349,6 tūkstošus cilvēku Latvija zaudējusi tāpēc, ka tie aizbraukuši peļņā uz ES valstīm.
Secinājums te viennozīmīgs – pierunājot iedzīvotājus balsot par iestāšanos ES, valdošās aprindas izpildīja «vecās» Eiropas «sociālo pasūtījumu». «Lētam darbaspēkam» ar «pareizo ādas krāsu» bija jāpalīdz atjaunot līdzsvaru. Ja izteiksimies rupjāk, – mūs pārdeva Eiropai par eirofondiem. Un tieši tāpēc Valda Dombrovska valdība vēl pērn dikti negribēja rīkot tautas skaitīšanu. Taču patiesību noslēpt ir grūti. Turklāt tautas skaitīšana nav tikai Latvijas vai pat Eiropas darīšana, tā ir obligāta procedūra, kurai pakļaujas visas pasaules valstis. Un mēs beidzot uzzinājām patiesību par sevi...
Trešā mācība – valdības, veidojot budžetu un valsts ekonomiskās izaugsmes plānus, sniegtais ekonomiskais vērtējums ir kļūdains. Neprecizitāte ir pārlieka un tādēļ jākoriģē. Lai saprastu neprecizitātes būtību, ir jānovērtē, ko nozīmē tas, ka trūkst 15% iedzīvotāju. Kas ir šie aizbraukušie ļaudis? Pirmām kārtām mūs interesē to, kas devās peļņā uz Eiropu un tur «iesprūda», vecums.
Valsts iedzīvotāji parasti dalās trijās grupās: bērni līdz darbspējas vecumam (0–15 gadi), cilvēki darbspējas vecumā (15–65 gadi) un pensijas vecuma ļaudis (vecāki par 65 gadiem). Latvijas pensionāriem pēc 2004. gada Eiropā darīt nav ko. Vācijas sociālie dienesti ir beiguši pieņemt cilvēkus pastāvīgai dzīvei Otrā pasaules kara iznākuma noteikto repatriācijas saistību ietvaros, bet ar Latvijas pensiju tur izdzīvot nevar. Tātad uz Eiropu peļņā devās un dodas cilvēki darbspējīgā vecumā. Pēc «normālu dzīves apstākļu» radīšanas turp pārvācas arī bērni. Tādēļ neprecizitāte iedzīvotāju uzskaitē mums jādala starp bērniem un pieaugušajiem darbspējīgā vecumā. 2010. gada nogales statistikas dati liecina, ka šo ļaužu grupu attiecība ir viens pret pieci. Tieša šīs proporcijas piemērošana aizbraucējiem gan nebūs visai korekta. Tāpēc pieņemsim, ka bērnu skaits starp aizbraukušajiem nav liels – līdz 10–15 tūkstošiem cilvēku. Šis skaitlis ir tuvs tam, ko dažkārt atskaņo Izglītības un zinātnes ministrija, saucot to bērnu skaitu, kuri neapmeklē skolu. Bet nu varam koriģēt datus, kas raksturo iedzīvotāju struktūru 2010. gadā.
Turpmāk šī korekcija ļaus precizēt datus par ekonomiski aktīvajiem valsts iedzīvotājiem un tautsaimniecībā nodarbinātajiem, kā arī uzskaitīto bezdarbnieku īpatsvaru. Saskaņā ar CSP datiem Latvijā 2010. gadā bija 1 157 000 aktīvo iedzīvotāju. Tostarp tautsaimniecībā nodarbināti bija 940,9 tūkstoši. Veicot korekciju, šie skaitļi samazinās attiecīgi līdz 822,4 un 606,3 tūkstošiem cilvēku. Rezultātā iegūstam skaitļus, kuri atspoguļo Latvijas ekonomikas realitāti. Saskaņā ar nodokļu inspekcijas datiem nodarbināto skaits Latvijā 2010. gada beigās bija 742,1 tūkstotis cilvēku (tie ir tie, par kuriem darba devējam jāmaksā sociālais nodoklis). Starpību 100 000 apjomā veido daļa no tiem, kuri skaitās nodarbināti, taču oficiāli nesaņem atalgojumu, jo saņem to aploksnē vai arī ir sen aizbraukuši, taču darba devējs nav veicis korekcijas savu darbinieku sarakstos. Faktu, kad cilvēks vēl kaut kur skaitās nodarbināts, darba devējs atklāj un labo tikai tad, kad cilvēks mēģina tikt biržā, lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu.
Tādā veidā esam atraduši skaidrojumu CSP un VID datu atšķirībai par vairāk nekā 200 tūkstošiem cilvēku. Te jāpiebilst, ka Finanšu ministrija, aprēķinot darbaspēka ienākuma nodokļus, izmanto nevis nodokļu inspekcijas, bet CSP datus. Uz tiešo jautājumu – kāpēc ir tāda darbinieku skaita atšķirība? – saprātīga atbilde netika saņemta. Protams, mūsu aprēķins ir pietiekami nosacīts un arī var būt neprecīzs, taču kopumā tas ir tuvāks faktam nekā Finanšu ministrijas aprēķini.
Pēdējais šīs tautas skaitīšanas mācības komponents ir – Latvijā reģistrētā bezdarba līmeņa reāls novērtējums. Saskaņā ar Nodarbinātības dienesta datiem vislielākais bezdarbnieku skaits Latvijā reģistrēts 2010. gada marta beigās – 194 253 cilvēki jeb 17,3% no aktīvo valsts iedzīvotāju skaita. Ņemot vērā korekciju, tie būtu apmēram 23,6% aktīvo iedzīvotāju. Uz 2011. gada 1. jūniju Latvijā reģistrēti 149,6 tūkstoši bezdarbnieku. Tas ir vairāk nekā 18% no aktīvo iedzīvotāju skaita, nevis 13,2%, ko min Nodarbinātības dienests.
Rezultātā – Latvijas oficiāli reģistrētā bezdarba rādītājs atpaliek tikai no Spānijas, kur saskaņā ar Eurostat datiem 2011. gada aprīlī bija 20,7% bezdarbnieku. Vidējais rādītājs ES – tikai 9,4%. Igaunija 2011. gada martā uzrādīja 13,8%, Lietuva 2010. gada decembrī – 17,3% bezdarbnieku. Eurostat tabulā arī Latvijas pēdējie dati fiksē stāvokli 2010. gada decembrī – 17,2% bezdarbnieku. Lai arī Nodarbinātības dienesta dati vēsta, ka 2010. gada decembra beigās tikuši reģistrēti 162 463 bezdarbnieki un tie veido 14,3% no aktīvo iedzīvotāju skaita. Lūk, kārtējais skaitļu juceklis.
Ceturtā mācība – saskaņā ar tautas skaitīšanas rezultātiem Latvijā sākas krīze, kuru var saukt par leģitimitātes krīzi. Latvijas Republika ir unikāla pasaules valsts, kurā (neatkarības atjaunošanas un PSRS pamešanas rezultātā) lielai daļai (ap 50%) iedzīvotāju pirmajos gados nebija pilsonības. Jo vairāk – uz 2011. gada 1. janvāri (neņemot vērā tautas skaitīšanas rezultātus) tikai 82,9% Latvijas iedzīvotāju bija Latvijas pilsonība. Pārējie 17,1% ir vai nu citu valstu pilsoņi, vai nepilsoņi ( bijušie PSRS pilsoņi, kuri nav saņēmuši savas mītnes zemes pilsonību).
2011. gada tautas skaitīšanas provizoriskie rezultāti liecina, ka iedzīvotāju skaits reāli ir par 320–350 tūkstošiem mazāks, nekā vēsta uzskaites dati. Kas ir šie cilvēki, kuri, kopš Latvija iestājusies ES, izbraukuši no valsts un nav atgriezušies? Pilsoņi vai nepilsoņi? Atbilde visdrīzāk ir viennozīmīga – pamatā tie ir pilsoņi, jo nepilsoņiem, violetās pases īpašniekiem darba ceļš uz ES bijis visai sarežģīts. Tātad pilsoņu skaits 1 854 684 cilvēki kopumā jāsamazina vismaz par 320 tūkstošiem. Iznāk, ka saskaņā ar tautas skaitīšanas rezultātiem pilsoņu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopumā ir sarucis no 82,9% apmēram līdz 80%. Bet, ņemot vērā faktu, ka pēc Naturalizācijas pārvaldes likvidēšanas pilsonības iegūšanas process kļuvis lēnāks un turpinoties aizbraukšanai peļņā, pilsoņu daļa Latvijas iedzīvotāju sastāvā samazināsies arī turpmāk.
Piektā mācība ir tieši saistīta ar ceturto – tautas skaitīšanas rezultāti uzrādīs pamatnācijas īpatsvara samazināšanos iedzīvotāju kopumā. Pēc uzskaites datiem, uz 2011. gada 1. janvāri latviešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopumā bija 59,5%. Starp pilsoņiem latviešu bija 71,6%. Ja ņemam vērā to, ka lielāka nosliece doties labākas dzīves meklējumos bijusi latviešu diasporas pārstāvjiem, tad, veicot korekcijas uz tautas skaitīšanas provizorisko rezultātu pamata, var pieņemt, ka latviešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopumā ir samazinājies no 59,5% līdz 52,7%. Tas ir 1989. gada līmenis.
Citiem vārdiem sakot, Latvijas iestāšanos ES var saukt par vienu no faktoriem, kurš noved pie latviešu tautas skaitliska samazinājuma vienīgajā teritorijā pasaulē, kur šī tauta izveidojusi savu valsti un kur var brīvi saglabāties un attīstīties latviešu valoda. Un vainīgi tajā nav vis «migranti» un krievi. Vainīgi ir latviešu tautas «labākie pārstāvji», kuri vada valsti pēdējos divdesmit gadus.
Ko darīt? Atbilde ir vienkārša. Jānodrošina simtprocentīga Satversmes ievērošana. Satversmes otrajā pantā teikts, ka Latvija ir Latvijas tautas valsts. Ne latviešu, bet tieši Latvijas tautas. Latvija, ņemot vērā tās vēstures gaitu un ģeogrāfisko stāvokli, nevar būt mononacionāla valsts. Tāpēc tālajā 1920. gadā Latvijas Republikas dibinātāji arī ierakstīja Satversmē šo normu – «Latvijas tautas valsts». Latvijas tautas pamats ir visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri atzīst latviešu valodu kā valsts valodu un ciena citu, Latvijas tautā ietilpstošo, tautu valodas. Jo vairāk – lai gūtu panākumus ekonomikā, Latvijas valdībai jātiecas uz to, lai visi Latvijas iedzīvotāji prastu komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu trijās valodās – latviešu, angļu un krievu. Tikai tā mēs varam sākt ceļu laukā no ekonomiskās krīzes. 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā – tas ir pēdējais brīdinājuma zvans ne tikai latviešiem, bet arī visiem mums – latvijiešiem...
