Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Viedokļi

Komercbanku lobiji un 2. pensiju līmenis

Valdības ļoti racionālas idejas samazināt vai vispār pārtraukt iemaksas pensiju 2. līmenī atkal uzjundīja kaislības informatīvajā telpā. Atskan balsis, ka tiekot sagrauta pensiju sistēma uz paaudžu paaudzēm, ka Latvija apēd nākotnes pensiju naudu.

Vispirms ir jānodala divas lietas. Pensiju uzkrājumu veidošana un naudas plūsma komercbanku ieguldījumu portfeļiem nav viens un tas pats. ASV viss ir vienkārši. Katrs pats var veidot savus pensiju fondus. Ja ASV pilsonis vēlas, tad viņš var uzticēt savu pensiju krājumus pārvaldīt banku fondiem, bet, ja vēlas, tad viņš drīkst pats izvietot savus aktīvus akcijās, depozītos utt. un pats tos pārvaldīt.

Latvija nav ASV. Latvijā pensiju fondu sistēma ir izveidota nevis iedzīvotāju, bet komercbanku interesēs. Latvijā cilvēkiem aizliedz uzticēt naudu Valsts kases pensiju fondā, jo tika noteikts komercbanku pensiju fondu monopols 2. pensiju līmenim. Sociālo iemaksu nauda nonāk brīžiem nemākulīgu, bet dažkārt izteikti ļaunprātīgu darboņu rokās, kas vispirms veic ar pensiju naudu mums visiem neizdevīgas manipulācijas, bet pēc tam iekasē no pensiju naudas procentus par naudas pārvaldīšanu. Ja pensiju fonds savāc 100 miljonus un visus šo summu uz 10 gadiem iegulda Latvijas un citu ES valstu parādzīmēs, tad katru gadu par šādu aktīvu pārvaldīšanu fonds iekasēs 1–2% lielu komisiju. Nopirki obligācijas uz 10 gadiem un par to saņemsi miljonu vai divus katru gadu kā pārvaldīšanas izdevumus.

Banku monopols pensiju 2. līmenī ļauj bankām grūtos brīžos savus spekulācijās gūtos zaudējumus uzkraut pensiju fondiem. Par to pērn jau bija liela brēka un sašutums Igaunijā.

Kamēr ir monopols pensiju 2. līmenī, tikmēr cīņa par procentu lielumu ir cīņa par komercbanku interesēm, kam ir tāls sakars ar patiesajām sabiedrības interesēm.

Tomēr bez šiem apsvērumiem ir arī citi pragmatiski argumenti.

Iedomājieties ģimeni, kurai bija ienākumi 200 latu mēnesī, un ģimene nolēma, ka ik mēnesi 10 latu tiks atlikti nebaltām dienām – tālai nākotnei – un 10 latu tiks nolikti kā rezerve, ja būs nepieciešami neplānoti izdevumi. 180 latu paliks ikmēneša patēriņam. Nav daudz, bet, ja labi piepūlas, iztikt var. Tad kādā brīdī šīs ģimenes ienākumi samazinās līdz 80 latiem mēnesī. Bet joprojām ir saistības 10 latu nolikt nebaltām dienām tālai nākotnei un 10 latu neparedzētiem izdevumiem. Tad mēneša tēriņiem paliks 60 latu, kas knapi segs komunālos maksājumus. Ko darīt ģimenei – badoties, bet ik mēnesi turpināt atlikt 10 latu nebaltai dienai tālai nākotnei? Vai tomēr uz laiku pārtraukt atlikt latus fondos un rezervēs, bet visus ienākumus izmantot ikmēneša izdevumiem.

Latvija tagad ir šāda ģimene. Nav ienākumu, no kuriem veidot rezerves. Lai veidotu rezerves, tad nauda ir jāaizņemas, bet tad tās ir nevis rezerves, bet parādi. Latvija vairs nav tik bagāta, lai piebarotu komercbanku fondus ar 8% sociālo iemaksu naudas. To var atļauties naftas eksportētājvalstis. Latvija tagad atgādina ģimeni, kurai būs viegli jābadojas un kura neko nevarēs atlicināt nākotnes uzkrājumiem. Kad situācija uzlabosies, tad jā, bet pašlaik turpināt grūst komercbanku fondu melnajā caurumā 8% sociālo iemaksu naudas nav iespējams. Līdz 2014. gadam Latvijai ir jānosaka 0,1–0,2% iemaksu likme 2. līmeņa pensiju fondiem. Tā nav nākotnes pensiju sagraušana. Nākotnes pensiju sistēma tika sagrauta, kad Latvijas valsts manta deviņdesmito gadu sākumā tika nodota nevis pensiju fondiem, bet privatizācijas vilnī uzdāvināta dažāda kalibra bandītiem un pārpircējiem – spekulantiem. Nākotnes pensiju sistēmu sagrāva partijas, kuras noteica Latvijas ekonomikas kursu uz finanšu bezdibeni. Nākotnes pensiju sistēmu sagrāva Latvijas Bankas monetārā politika, kas iznīcināja Latvijas preču konkurētspēju. Tagad var tikai minimizēt zaudējumus un nenovest valsti vēl lielākā parādu verdzībā.

Tomēr kur ņemt naudu nākotnes pensijām?

Atbilde ir ļoti vienkārša. Valdība ir valūtas fondam apsolījusi devalstiskot valsts uzņēmumus. Ir skaidrs, ka valsts nedrīkst privatizēt vai atteikties no stratēģiskajiem, infrastruktūras un monopoluzņēmumiem. Tiem ir jāpaliek valsts īpašumā. Savukārt var privatizēt vai atteikties no uzņēmumiem, kam būs tikai komerciāli mērķi.

Elegants risinājums ir visus valsts uzņēmumus, kam būs tikai komerciālie mērķi, nodot 1. pensiju līmeņa īpašumā un pārvaldījumā. Tad uzņēmumi nonāks tāda īpašnieka rokās, kuram ir svarīga peļņa un dividendes. Savukārt pensiju fonds iegūs lielus aktīvus, kas palīdzēs nesagraut pensiju sistēmu.