Pašlaik ir pamatotas aizdomas, ka, izvēloties valsts attīstības virzienu un pieņemot svarīgākos valsts ekonomiskās attīstības lēmumus pagājušā gada nogalē, Latvijas augstākie finansu sfēras vadītāji rīkojās, īstenojot savas šauri privātās intereses un nerīkojās atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm.
Latvijā t. s. ekonomikas atveseļošanas modeli visai sabiedrībai uzspieda valsts finanšu līderi, tostarp Latvijas Bankas prezidents un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadība.
Savukārt par tiem, kas piedāvāja alternatīvu attīstības ceļu, tika izplatīti apmelojoši paziņojumi, ka ideja par devalvāciju tiek popularizēta, lai labi nopelnītu, piemēram, par Andra Šķēles personisko ieinteresētību devalvācijā.
Lai saprastu jautājumu par atsevišķu amatpersonu personisko ieinteresētību vienā vai otrā ekonomikas virzienā, ir jāsaprot, ar ko atšķiras vietējās valūtas devalvācija un iekšējā devalvācija. Ja notiek vietējās valūtas devalvācija, tad citu valūtu izteiksmē samazinās pilnīgi visi ienākumi vietējā valūtā. Cieš gan lielo, gan mazo algu saņēmēji, cieš pensionāri un pabalstu saņēmēji. Personiski zaudē tie kredītņēmēji, kuru kredīti ir eiro vai dolāros. Kredīti, kas ir izsniegti valūtā, automātiski sadārdzinās par devalvācijas procentu. Devalvācija ir neizdevīga tiem, kam ir lieli parādi ārvalstu valūtā (eiro).
Iekšējās devalvācijas gadījumā algas un pensijas tiek samazinātas gandrīz visiem. Iekšējās devalvācija ekonomikas krituma dēļ vissmagāk tiek skarti tie, kas strādā iekšējā tirgū, tiem algas būs pat par 50 procentiem mazākas. Iekšējā devalvācija ir izdevīga tiem, kam ir stabilas algas vietējā valūtā un lieli kredīti ārvalstu valūtā.
Laikraksts Dienas Bizness sagatavojis apskatu par to divu svarīgāko valsts finansu amatpersonu kredītsaistībām, kuras pieņēma lēmumu (parakstīja visiem saistošu vēstuli Starptautiskajam valūtas fondam – SVF) nedevalvēt latu, bet veikt iekšēju devalvāciju.
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja Irēna Krūmane saskaņā ar deklarāciju 2008. gadā uzņēmusies kredītsaistības 480 000 eiro (337 344 latu), bet gada beigās kredīta atlikums bija 473 700 eiro (332 916 lati). Pēc DB aprēķiniem, Krūmanes ikmēneša maksājumi varētu būt 2700 līdz 2300 eiro (1897 līdz 1616 latu).
Krūmanes mēneša atalgojums 2008. gadā, strādājot FKTK, bija 5380 latu (64 555 lati gadā), bet viņu neskar – un, ļoti iespējams, neskars – valdības noteiktie valsts pārvaldes atalgojuma samazinājumi, jo FKTK skaitās neatkarīga institūcija.
Ja FKTK vadītājai maksimālo atalgojumu noteiktu Valsts prezidenta algas apmērā, tad būtu jāuzdod jautājumus par šīs amatpersonas fizisko maksātspēju.
Latvijas Bankas vadītājam Ilmāram Rimšēvičam kredītsaistības ir vēl lielākas – 630 000 eiro (442 764 lati), jo pērn par 750 000 eiro (527 100 latu) iegādāta zeme un dzīvoklis. Atalgojums 2008. gadā bija 10 500 latu mēnesī (gadā 126 518 latu). Rimšēviču neskar valdības noteiktie valsts pārvaldes atalgojuma samazinājumi un ierobežojumi.
Latvijas augstākajiem finanšu vadītājiem ir garantēti un no valdības puses nesamazināmi ienākumi latos un milzīgi parādi eiro.
Vadītāji, kas uzspieda Latvijai iekšējo devalvāciju, rūpējās par savu labklājību, jo viņus personiski un viņu padotos iekšējā devalvācija neskar tik lielā mērā kā citus valsts un privātā sektora darbiniekus.
Diemžēl šajā valstī prokuratūra aizņemta, izvirzot apsūdzības valsts karoga zaimošanā tiem, kas uz ielas paceļ nomestus atkritumus, lai tos iemestu miskastē.
Pat tad, ja savu privātu interešu īstenošana valsts finanšu politiku realizējot, Latvijā nav noziegums, tā ir neētiska rīcība, un jebkurā civilizētā valstī šādi vadītāji atkāptos paši vai ar negodu tiktu patriekti no valsts varas virsotnēm.
