Šis, kā zināms, ir elektrības tarifu palielināšanas gads. No 1. janvāra pievienotās vērtības nodoklis elektrībai no 10% palielināts līdz 22%, un tas pats par sevi radījis 11% elektrības cenas kāpumu visiem gala lietotājiem (mājsaimniecībām). Plānots, ka no 1. aprīļa mikroskopiskam elektrības patēriņam tiks piemērots līdzšinējais tarifs (8,25 santīmi par kilovatstundu), bet pārējiem elektrības lietotājiem mājsaimniecībām jau daudz lielāks tarifs – 10,74 santīmi par kilovatstundu.
Tas radīs 30,2% tarifa pieauguma. Kopumā mājsaimniecībām ar lielu enerģijas patēriņu no šā gada 1. aprīļa salīdzinājumā ar 2010. gada 1. aprīli elektrības gala cena būs par 41% lielāka. Turklāt pērn Latvenergo uzrādīja rekordlielu peļņu. Tiek lēsts, ka peļņa būs aptuveni 40 miljonu latu. Kā sanāk, ka, esot tik lielai peļņai, tarifs mājsaimniecībām jāceļ par 30%? Atbilde ir paradoksāla. Latvijā ir brīvais elektroenerģijas tirgus un brīvajā Baltijas elektroenerģijas tirgū elektrības cena ir par trešdaļu augstāka, nekā tagad maksā Latvijas mājsaimniecības. Lai iekļautos elektrības tirgū, jāveic divi darbi: jāsadala Latvenergo un jāpaceļ mājsaimniecību elektrības tarifi par 30%!!! Turklāt Latvenergo sadalīšana radīšot papildu izmaksas (pārvadei 4–5% lielu izmaksu pieaugumu)!
Pag, pag, pag! Kādus makaronus uz ausīm mums tagad cenšas karināt Ekonomikas ministrija? Sasniegta rekordliela peļņa, un uzreiz jāceļ tarifi par 30% un jāsadala uzņēmums, iznomājot to kādam citam, izvēloties pārvaldes formu, kas izmaksas nevis samazina, bet paaugstina. Kas tā par efektivitāti?
Līdz šim mums visiem tika stāstīts, ka brīvais tirgus enerģētikā ir jāievieš tādēļ, lai atbalstītu patērētājus. Lūk, esot ļaunie monopoli, kas uzskrūvējuši monopolu cenas, bet, ja tirgus tiks atvērts, tad konkurences iespaidā cena samazināsies un patērētāji būšot ieguvēji.
Tagad atklājas, ka tie ir ciniski meli un sabiedrība ir apkrāpta. Pāreja uz tirgu nozīmē dramatisku tarifu kāpumu, nevis tarifu kritumu konkurences iespaidā. Patiesībā pāreja uz tirgu nevis novērš monopolu, bet rada apstākļus Baltijas lielāko enerģētikas uzņēmumu oligopola izveidei, kas, izrādās, Latvijas mājsaimniecībām ir daudz, daudz nepatīkamāks nekā vecais labais Latvenergo monopols.
Brīvais tirgus nevar būt un nav mērķis pats par sevi, ne man un faktiski nevienam, kam nepieder licence elektrības ražošanā un tirdzniecībā, nav nepieciešams brīvais tirgus elektroenerģētikā par katru cenu. Latvijas pilsoņiem ir nepieciešami stabili un prognozējami ienākumi, mums vajag, lai ikdienas izdevumi būtu atbilstoši mūsu ienākumiem. Sabiedrības vairākumam nepieder vēja ģeneratoru licences. Sabiedrības vairākums labi apzinās kapitālisma trūkumus, kas izpaužas kā ienākumu pieauguma nevienlīdzība, kā bezdarba pieaugums un algu samazinājumi darbaspēka konkurences dēļ. Sabiedrība piecieš kapitālismu tikmēr, kamēr tas, radot sliktās lietas, dod arī kaut kādu labumu. Labums, ko sabiedrība sagaida no brīvā tirgus, ir konkurences rezultāti – cenu samazināšanās un kvalitātes uzlabojumi.
Ja tirgus nerada konkurenci, kas dod labumus zemāku tarifu un labākas kvalitātes veidā, tad šāds brīvais tirgus sabiedrībai nav vajadzīgs. Tad tas ir valdības pieteikums, lai sabiedrība tieši pieprasa sociālistiskas reformas. Ja tirgus nepilda savas funkcijas, tad jāatgriežas pie valsts regulējuma.
Tāpēc jautāsim sabiedrībai tiešu jautājumu – vai jūs gribat tādu tirgu, kura iespaidā jūs maksāsiet par 50% lielākus elektrības rēķinus? Ja vairākums nobalsos par, tad īstenojam Kampara reformas. Ja pāreja uz tirgu laikā, kad uzņēmums strādā ar rekordlielu peļņu, nozīmē dramatisku tarifu kāpumu, tad mums nevajag šādu tirgu.
