Dienu pirms Malaizijas lidmašīnas notriekšanas ASV valdība būtiski paplašināja sankciju apmērus pret Krieviju. Neilgi pēc tam ES arī paplašināja sankcijas, vēršot tās pret uzņēmumiem un personām, kas saistītas ar Krievijas prezidentu. ES, ASV un arī Latvijas sabiedrību vairākumam nav pieņemama Krievijas īstenotā Krimas aneksija, kā arī militārs atbalsts vienai no karojošām pusēm Ukrainas pilsoņu karā.
Tikai pat pašreizējie sankciju apmēri ir pat mazāki nekā tās, kuras ES pirms diviem gadiem noteica pret Baltkrieviju. Skaitliskie vīzu ierobežojumi pret valsti, kas vienpusēji anektēja 28 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju un iesaistīta militārā konfliktā ar simtiem upuru, ir mazāki nekā pret Baltkrieviju – pret valsti, kas neapdraudēja nevienu kaimiņvalsti, neko neanektēja, nevienu nenogalināja, bet ar policejiskām metodēm nepieļāva vietējai opozīcijai sarīkot masu nekārtības Minskā. Ja izvērtējam sankciju samērīgumu pret Baltkrieviju un Krieviju, tad sankcijas pret Putinu līdz pat jūlija vidum izskatījās vairāk pēc sankciju imitācijas vietējo sabiedrību atriebes alku apmierināšanai, nekā pēc patiesas sodīšanas. Tiesa, jūlija beigās konflikts starp Rietumiem un Krieviju jau iegūst iespaidīgu mērogu. 28. jūlijā Hāgas šķīrējtiesa izlēma piedzīt no Krievijas valsts 50 miljardus dolāru par labu Krievijas naftas atradņu privatizētāja uzņēmuma JUKOS akcionāriem. Savukārt jaunie ES sankciju paplašinājumi ir tikai kārtējais solis. Kamēr Krievijas prezidents neapsolīs atstāt Ukrainas teritoriju, sankcijas sekos cita pēc citas, vēl un vēl.
Kāds ir sankciju mērķis?
Uz jautājumu, kāda ir praktiskā jēga no nemitīga sankciju apmēra pieauguma, tiek atbildēts, ka tas ir ekonomiskais spiediens uz Krievijas oligarhiem – nobīdīt Vladimiru Putinu no varas. Ekonomisku grūtību dēļ Krievijas iedzīvotāji kļūs arvien nabagāki, līdz lēnām briedīs revolucionārā situācija. Tad ar odnoklasniki.ru, feisbuka un tvitera atbalstu tiks sarīkota «lāceņu revolūcija», kuru nofinansēs vietējie, daļēji izputinātie oligarhi. Lāceņu revolūcija aizmēzīs Putina kliķi, bet Putins, pārģērbies sieviešu drēbēs, tiks notverts, slēpjoties Maskavas upes kanalizācijas caurulē, utt. «Lāceņu revolūcijas» līderi kopā ar prorietumnieciski noskaņotajiem oligarhiem iecels paklausīgu prezidentu, kas nekavējoties atdos Krimu Ukrainai, bet Gazpromu Merkelei, kā arī nodrošinās demokrātijas zelta laikmetu Krievijas līdz šim tik nelaimīgajiem un apspiestajiem iedzīvotājiem.
Ja runājam pavisam nopietni, tad no ASV valdības puses izskan mājiens, ka Putins ir Hitlers šodien. Viņš ir gatavs pārkāpt jebkuras starptautisko tiesību un normu robežas, un vienīgā izeja ir pašreizējā Krievijas prezidenta fiziska neitralizēšana. Visu Rietumu valdību politikai ir jāveido, lai panāktu Putina nomaiņu jebkādā ceļā. Tiek prognozētas arvien jaunas sankcijas, tāpēc kapitāls aizplūst no Krievijas. Tieši kapitāla aizplūšana, nevis līdzšinējās sankcijas, jau ir pamats visai pesimistiskām prognozēm par Krievijas ekonomiskās attīstības perspektīvām.
Visa pasaule pret Krieviju
Krievijas valsts līdzekļi ir nepietiekami visām ārkārtas izmaksām un vajadzībām, lai integrētu Krimu, lai modernizētu militāro sektoru, lai nodrošinātu vismaz nemainīgu dzīves līmeni vairumam Krievijas iedzīvotāju utt. Jau tagad ir aizsāktas diskusijas par «solidaritātes nodokli», par PVN palielināšanu, par atteikšanos no superzemās (13%) un plakanās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes utt. Krievijas informācijas telpā pēc katra sankciju paziņojuma tiek atgādināts par importa aizvietošanas programmu nepieciešamību. Tās jau tiek ieviestas militārajā rūpniecībā, banku sektorā (ārvalstu norēķinu karšu operatoriem būs obligāti jāpērk Krievijas norēķinu centra pakalpojumi), informācijas tehnoloģiju sfērā (Krievijas personu datus drīkstēs glabāt tikai uz serveriem Krievijas teritorijā) utt. Krievijā ir sākta metodiska un konsekventa norobežošanās politika ar izteiktu vietējo protekcionismu. Jebkurš, pat mazākais ASV un ES aizliegums, Krievijas informatīvajā telpā tiek pasniegts kā pret Krieviju vērstā ekonomiskā kara eskalācija, kā papildu pierādījums amerikāņu valdības plāniem pazemot, iznīcināt un paverdzināt Krieviju un krievus. Ļaudis, kas mēnešiem dzīvo tikai šādā informatīvā vidē, sāk jebkuru pasaules notikumu interpretēt kā kārtējo epizodi cīņā starp labo (Krievija) un ļauno (ASV un Rietumi). Pat Malaizijas lidmašīnas notriekšana tiek skaidrota kā ASV ļaundaru neveiksmīgs mēģinājums notriekt lidmašīnu, kurā no Argentīnas uz Maskavu lidoja Putins, kļūdas pēc trāpot pasažieru lidmašīnai. Šo versiju klāstīja un klāsta nevis anonīmi margināli internetu lapu komentētāji, bet respektabli ļaudis, kurus Krievijas televīzijas aicina uz studijām kā ekspertus. Šos ekspertus nemulsina tas, ka šādas versijas popularizēšana kompromitē Krievijas prezidentu, kuram vajadzētu būt pilnīgi aptaurētam, lai pēc Krimas epopejas savu ārvalstu vizīšu maršrutus ieplānotu virs Doņeckas karadarbības zonas.
Lai kādus soļus pieņemtu ASV, ES vai Latvija, jebkura darbība rada pretdarbību. Pašreizējās sankcijas ir radījušas pretdarbību, kas Krievijā izpaužas kā mērķtiecīga norobežošanās uzsākšana no ES un ASV ekonomiskajām sistēmām.
Dzīves kvalitātes pasliktināšanās
Neglābjamas norobežošanās sekas būs dzīves kvalitātes pasliktināšanās visā Krievijā. To jau izraisa rubļa devalvācija un kapitāla aizplūšana. Dzīves kvalitāte pasliktinās kaut vai tāpēc, ka lētāka, bet importētā, izstrādājuma vietā ir jāpērk vietējo oligarhu saražotais – dārgāks un mazāk kvalitatīvs izstrādājums. Visvulgārākais piemērs ir Turcijas un Soču kūrortu cenas un kvalitātes salīdzinājums. Nav jābūt pravietim, lai prognozētu, ka tuvākajā un vidējā perspektīvā vidējais dzīves līmenis Krievijā samazināsies. Vai tas novedīs pie «lāceņu pavasara», Krievijas atmodas un līderu maiņas?
Ikvienam ar dzīves kvalitātes kritumu neapmierinātajam Vladimirs Putins un vadošo telekanālu analītiķi jau tagad paskaidros, ka pie Krievijas ļaužu ekonomiskajām problēmām ir vainīgi «noziedzīgie» Vašingtonas, Londonas, Varšavas un Amsterdamas politiķi. Viņi ir vainīgi pie tā, ka rajona slimnīcā nav jaunāko zāļu, pie tā, ka pensijas var pacelt tikai nedaudz, ka vajadzīgā apjomā netiek atjaunoti Krievijas izdangātie lielceļi utt. Rietumu draudu dēļ Krievijai ir nekavējoties jāfinansē bruņoto spēku modernizācija un reorganizācija. Atbilde uz ikvienu sankciju vai papildu aizliegumu un ierobežojumu ir Amerikas,
NATO vai ES līderu demonizācija, aicinot vērst naidu nevis pret pazemoto krievu aizstāvi visā pasaulē – Vladimiru Putinu, bet pret amerikāņu ciniskajiem politiķiem un militāristiem. Daļa intelektuāļu pret šādu manipulāciju būs imūni. Taču, manuprāt, lielākā daļa Krievijas krievu, ja viņiem tagad piedāvās ciešāk savilkt jostas, lai atdotu daļu no algas Krimas un Krievijas armijas vajadzībām, vai kā alternatīvu piedāvās nokrist ceļos Obamas priekšā, padoties pretinieku žēlastībai un atdot viņiem Krimu, izvēlēsies savilkt jostas ciešāk. Savukārt ikviens, kurš iebildīs pret armijas finansēšanu, importa aizvietošanas pasākumiem, pret enerģētikas diversifikāciju un citām kampaņām, tiks apzīmogots kā nodevējs, kā Obamas un Baidena algotnis. Ikviens kārtējais sankciju posms, kas ar sajūsmu tiek apsveikts Rietumu sabiedrībā, Krievijā tiek pasniegts kā pierādījums Rietumu pasaules centieniem pakļaut un iznīcināt Krieviju.
Krievijas dzīšana Āzijas virzienā
Turklāt ikviena darbība, lai norobežotu ASV un ES no Krievijas, nozīmē Krievijas globālu bīdīšanu meklēt ciešāku sadarbību ar Āzijas valstīm. Eiropai ir brīva izvēle, no kā būt enerģētiski atkarīgai – no ASV vai no Gazprom. Atsakoties no Gazprom piegādēm par labu ASV slānekļa gāzei, Eiropa no vienas atkarības nonāks citā, varbūt labākā, bet atkarībā. Turklāt pagaidām ASV enerģētikas sektora tekošā statistika neliecina, ka ASV ir iespējas pilnībā aizvietot Gazprom piegādātos dabasgāzes apjomus ES, nemaz nerunājot par to, ka nav vēl saražots tik daudz tankkuģu un dekompresijas moduļu, lai tik lielus pārvadājumu apjomus nodrošinātu. Atteikšanās no Krievijas dabasgāzes nozīmēs šā Krievijas resursa pārdali no Eiropas uz Āziju. Teorētiski Krievija, komplektā ar Āzijas demogrāfisko potenciālu, var radīt pašpietiekamu ekonomisku sistēmu bez ASV un ES. Pieaugoša konfrontācija visdrīzāk izraisīs nevis revolūciju Krievijā, bet dos ekonomisko (un ideoloģisko) pamatu vairāku globāli pašpietiekamu sistēmu izveidei un jau ieskicē kontūras jaunam pasaules iekārtojumam. Paradoksālā kārtā šī ekstrapolācija ir apbrīnojami līdzīga angļu rakstnieka Džordža Orvela (1903–1950) uzreiz pēc Otrā pasaules kara uzrakstītā romāna 1984 prognozētajai pasaules evolūcijai.
Džordžs Orvels (citātam izmantoju Valdemāra Kārkliņa 1990. gada tulkojumu), izklāstot romāna varoņa Emanuēla Goldsteina uzskatus, izteica prognozi, ka ekonomiski pašpietiekamas var būt trīs «pārvalstis»: «Eirāzija aptver Eiropas un Āzijas ziemeļu daļu no Portugāles līdz Beringa jūrai. Okeānija ietver abas Amerikas, Atlantijas okeāna salas, ieskaitot Anglijas salas, Austrālāziju un Āfrikas dienvidu daļu. Austrumāzija, kas ir mazāka par abām minētajām un ar diezgan nenoteiktu rietumu robežu, aptver Ķīnu un zemes uz dienvidiem no tās, Japānas salas un lielu, bet svārstīgu Mandžūrijas, Mongolijas un Tibetas daļu.»
Šajās trīs pasaules lielvarās ir «pašiztikai pieskaņotā saimniecība, kur produkcija pilnīgi pielāgota patēriņam, izbeiguši cīņu par tirgiem, kas bija iepriekšējo karu galvenais cēlonis, bet sacensība jēlvielu dēļ vairs nav dzīvības vai nāves jautājums. Vismaz ikviena no trim pārvalstīm ir tik plaša, ka gandrīz visas vajadzīgās jēlvielas var atrast pati savās robežās. Karam tātad ir tiešs ekonomisks mērķis – tas ir karš par darbaspēku. Starp pārvalstu robežām ir aptuveni četrstūrains apgabals ar stūriem Tanžerā, Brazavilā, Darvinā un Honkongā, kurā dzīvo apmēram piektā daļa zemeslodes iedzīvotāju. Trīs pārvalstis pastāvīgi cīnās par šo biezi apdzīvoto apgabalu un Ziemeļpola piederību. Patiesībā neviena valsts nekad nepārvalda visu strīda apgabalu».
Virziens uz globālo segmentāciju
Džordža Orvela romāna ideja ir vienkārša. Pastāvot nemitīgai konfrontācijai starp pavalstīm ne tikai PSRS (PSRS romānā ir apzīmēta kā Eirāzija), bet Anglijas un ASV sistēmām (romānā ir apzīmēta kā Okeānija), ir jāevolucionē totalitārisma virzienā, atsakoties no demokrātiskām un pilsoniskām vērtībām. Džordžs Orvels iezīmē civilizācijas strupceļu, uz kuru ved nemitīgs eskalācijas un konfrontācijas pieaugums. Veidojot nemitīgu eskalāciju, pastāv bažas, ka pasaule virzīsies uz Orvela romāna 2014. gada variantu ar atšķirību, ka viena pārvalsts būs ASV un ES muitas ūnija, bet divi citi grupēsies ap Krieviju un Ķīnu.
Es neuzņemos apgalvot, ka esošajā situācijā ir kāds labs risinājums. Latvijas un ES valstu sabiedrību lielākā daļa uzskata, ka Krievijas prezidenta rīcība būtu jāsoda. Diemžēl nemitīgas sodu un ierobežojumu palielināšanas (līdz hipotētiskam brīdim, kamēr Krievija neatkāpsies no Krimas) politikas sekas var būt ļoti bīstamas. Šāda politika kādā brīdī tik un tā būs jāpārtrauc vai arī būs jārēķinās, ka konfrontācijas politikas sekas var būt nevis revolūcija un varas maiņa Krievijā, bet tas var novest pie pasaules norobežošanās trijos lielos blokos ar vispārēju autoritārisma un totalitārisma tendenci visur.
