27. maijā LTV raidījumā Rīta Panorāma Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs ļoti īsos vārdo ieskicēja Latvijas ekonomikas lielāko problēmu: «Uzņēmumiem jārada labvēlīgāki spēles noteikumi, nevis jācenšas nodokļos paņemt vēl no tā mazumiņa peļņas, kas ir palicis. Tad vai nu uzņēmumiem ir jāpārceļ ražošana ārpus Latvijas, vai arī jābeidz pastāvēt.»
Papildinot Latvijas Bankas prezidenta teikto, ir jāsaprot, ka iekasējamais nodokļu ienākumu apjoms ir tikai sekas. Cēlonis ir Latvijas makroekonomiskās problēmas.
Ja ekonomika pieaug, tad arī nodokļu ienākumi palielinās. Savukārt, ja ir prognozējamas ekonomiskās izaugsmes problēmas, tad ir jābūt piesardzīgiem attiecībā uz valsts ienākumu prognozēm. Latvijas ekonomikai arvien asāk ieskicējas divi būtiski izaicinājumi. Pirmais – tas ir sarūkošs iedzīvotāju skaits.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmē arī mazākus ienākumus biznesam. Mazāks iedzīvotāju skaits nozīmē mazāku pircēju un klientu skaitu. Iedzīvotāju skaita samazināšanās sekas būs mazāka investīciju atdeve, tāpēc uz peļņu orientētam biznesam ir jāīsteno investīciju optimizācija – tirdzniecības tīkli slēdz filiāles ārpus Rīgas, banku nodaļas un bankomāti tiek saglabāti tikai teritorijās ar pietiekamu klientu skaitu utt. Investīciju apjoms līdz ar to tiks nevis palielināts, bet samazināts.
Investīciju sarukums ir nākamais lielais Latvijas izaicinājums.
Par šīs problēmas fatālajām sekām es izteicos NRA 22. maija rakstā Latvijas ekonomikas lēnā (bez)cerība. Kāda ekonomiskā politika ir jāīsteno valstij apstākļos, kad privātais bizness samazina investīciju apjomu tiktāl, ka tas apdraud valsts ekonomisko stabilitāti? Eiropas ekonomikas vēsturē ir brīži, kad privātais sektors pārtrauc investēt. Vēlmi neinvestēt var izraisīt kapitāla vai kredītu nepietiekamība. Investēšana var tikt pārtraukta, kad privātie uzņēmēji (kā tas ir Latvijā) vairs netic investīciju atdevei. Šādos brīžos par galveno investoru kļūst valsts. Krīzes laikos Skandināvijā, kad valsts kļuva par lielāko investoru, valsts sektorā nonāca daudzas rūpniecības nozares. Labākos laikos valsts sektora investīcijas pakāpeniski tika privatizētas, nododot galveno investēšanas uzdevumu privātajam sektoram.
Diemžēl Latvijas valsts šādu stratēģiju īstenot nevar. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem nr. 1471, kas tika pieņemti krīzes trakākajā brīdī, no 2009. gadā minimālā dividendēs izmaksājamā peļņas daļa kapitālsabiedrībām, kurās visas kapitāla daļas pieder valstij, tika noteikta 90 procentu apmērā no attiecīgās kapitālsabiedrības tīrās peļņas. Tika plānots, ka jau 2015. gadā (par 2014. gada pārskata gadu) valsts uzņēmumi dividendēs maksās tikai 80% no tīrās peļņas, bet Straujumas valdība attiecībā uz šo gadu (par 2014. gada pārskata gadu) noteica, ka dividendes jāaprēķina 90 procentu apmērā. Pārmaiņas, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem nr. 736, ir gaidāmas tikai 2016. gadā, kad par 2015. gada pārskata gadu dividenžu minimālais apmērs ir noteikts 70 procentu apmērā.
Līdz ar to valsts uzņēmumi, kuri savu tīro peļņu gandrīz pilnībā ieskaita valsts budžetā, investīcijas var veikt tikai no piesaistītiem kredītiem. Tas neglābjamai sadārdzina investīciju apjomu par kredītu procentu lielumu un rada mazāku iespējamo investīciju apjomu nekā pie stratēģijas, kad investīcijas valsts uzņēmumi īstenotu gan no peļņas, gan no kredītiem.
Līdz ar to pašreizējos apstākļos Latvijas Bankas prezidenta ieteikumi attiecas ne tikai uz privāto biznesu, bet arī uz valdības politiku, pārvaldot valsts uzņēmumus un nosakot valsts uzņēmumu politiku. Īstenojot šādu ieteikumu, valdībai būtu jāsamazina valsts budžetā ieskaitāmā valsts uzņēmumu dividenžu daļa par valsts uzņēmumu īstenoto investīciju apjomu.
Ja mēs saprotam Ilmāru Rimšēviču burtiski, tad nepaņemt nodokļos to, ko var investēt, var tulkot arī kā aicinājumu attiecināt uz Latvijas privāto sektoru Igaunijas pieredzi. Igaunija guva lielākus panākumus, un tās makroekonomika ir stabilāka, lielā mērā pateicoties nodokļu politikai. Igaunijas valdība atteicās no cerībām, kad pie zemas peļņas nodokļa likmes uzņēmumu īpašnieki pēc nodokļu nomaksas peļņu investēs, bet noteica nulles likmi neinvestētai peļņai.
Visdrīzāk, ka izeja no Latvijas ekonomiskā strupceļa ir jāmeklē, motivējot palielināt investīciju apjomu gan privātiem uzņēmumiem, gan valsts sektoram.
