Iztēlosimies kādu šaušalīga nozieguma piemēru. Vienpadsmit ļaundaru izvaro nepilngadīgu un nevainīgu meiteni. Notiek tiesa. Tiesā cietusī izvarotā meitene saka: «Ziniet, tie desmit izvarotāji man patīk. Nesodiet viņus, bet tas viens – vislielākais un visresnākais – man ļoti nepatīk, tāpēc sodiet tikai viņu!» Kā būtu jārīkojas taisnīgai un likumīgai tiesai? Jāpasludina desmit izvarotāju par nevainīgiem, bet visa soda bardzība jāvērš tikai pret vienu no izvarotāju grupas? Normālā civilizētā valstī likuma bardzība ir jāvērš pret visiem nozieguma veicējiem, nevis tikai pret vienu, kurš ir lielākais un resnākais.
Šī analoģija man ienāca prātā, lasot diskusijas par to, ka pēc ilga un grūta darba PSRS okupācijas radīto zaudējumu aprēķināšanas komisija (Ruta Pazdere) ir izskaitļojusi - PSRS laikā nodarītie zaudējumi Latvijas ekonomikai bija 185 miljardi eiro lieli.
Pašlaik nediskutēsim par skaitļa pamatotību. Jebkurā zaudējumu aprēķināšanā par notikumiem, kas norisinājās pirms 76 gadiem, jābalstās uz ļoti daudzu pieņēmumu summēšanu, tāpēc skaitliskais lielums vienmēr būs ļoti, ļoti diskutabls. Taču pieņemsim, ka 185 miljardi eiro būs starptautiski atzīts zaudējumu apmērs. Ir pastrādāts noziegums. Latvija ir pretlikumīgi inkorporēta valstu savienībā ar nosaukumu PSRS. Attiecīgais noziegums ir radījis ievērojamus zaudējumus. Ir normāli noskaidrot gan zaudējumu apmēru, gan atbildīgo(s) par zaudējumiem, kam būtu jāmaksā kompensācijas par noziedzīgo nodarījumu. Neizprotamu iemeslu dēļ publiskajā telpā tiek diskutēts tikai par kompensāciju piedziņu no Krievijas.
Acīmredzot ir jāatgādina, ka Latvija 1940. gada 5. augustā netika iekļauta Krievijas Federācijā un nekļuva par Krievijas Federācijas autonomo republiku. Latvija kļuva par PSRS savienoto republiku. Latviju savā sastāvā inkorporēja nevis Krievija, bet valstu savienība, kurā bez Krievijas 1940. gada sākumā ietilpa arī Ukraina, Baltkrievija, Uzbekija, Kazahija, Gruzija, Azerbaidžāna, Kirgīzija, Tadžikija, Armēnija un Turkmēnija.
Tātad ļaundaru banda, kurā ietilpa vienpadsmit locekļu, inkorporēja neatkarīgo Latviju (arī Moldovu, Igauniju un Lietuvu), izsūca latvju zemes bagātības, lai iegūtos resursus izmantotu ar Latviju nesaistītiem mērķiem. Neapstrīdamu labumu no Latvijas iekļaušanas PSRS guva tās vienpadsmit savienotās republikas, kuras bija PSRS sastāvā.
Normāli saprotami un loģiski - ja ir noticis noziegums, tad ir nepieciešams identificēt visus vainīgos un taisnīgi sadalīt kompensējamo summu starp visiem vainīgajiem. Ja dalām solidāri, tad katrai bijušajai savienotajai republikai, kas bija PSRS sastāvā 1940. gada 17. jūnijā, Latvijai ir jāsamaksā 16,8 miljardi eiro. Vējonim jāzvana uz Tbilisi un jāprasa prezidentam Giorgijam Margvelašvili: «No kurienes nāca Staļins? No Gori pilsētas Gruzijā! Lieliski! Rēķinu par 16,8 miljardiem eiro nosūtīsim jau rīt!»
Tomēr solidāri nav taisnīgi. Labumu no Latvijas inkorporācijas savienotās republikas neguva vienmērīgi.
Varam sadalīt kompensācijas proporcionāli iedzīvotāju skaitam. 1939. gada janvārī Krievijas Federācijā dzīvoja 109 miljoni iedzīvotāju, Ukrainā 30,9 miljoni, bet pēc iedzīvotāju skaita vismazākajā republikā - Turkmēnijā - tikai 1,2 miljoni. Tātad, sadalot 185 miljardus proporcionāli iedzīvotāju skaitam, mums uz Krieviju būtu jānosūta aicinājums samaksāt nevis 185, bet 118,7 miljardus eiro (Krievijā tolaik dzīvoja 64% no PSRS iedzīvotājiem). Rēķins par 33,6 miljardiem ir jāsūta uz Kijevu, rēķins par 6 miljardiem uz Minsku. Kompensāciju sadalījumā Uzbekijas daļai ir jābūt 6,9 miljardiem eiro, Kazahijas daļai - 6,6 miljardiem. No Gruzijas par Staļina sastrādāto tad būtu jāpiedzen nevis 16,8, bet tikai 3,8 miljardi eiro. Azerbaidžānai būtu jāmaksā 3,5 miljardus eiro, bet ap pusotra miljarda eiro būtu jāpiedzen gan no Kirgīzijas, gan Tadžikijas, gan Armēnijas un pat no Turkmēnijas.
Tikai, pirms sūtām rēķinus uz Maskavu, Kijevu un Astanu, Latvijas sabiedrībai būtu godīgi jāatbild uz jautājumu, vai ikvienai no komunistu totalitārisma cietušajai PSRS tautai ir jāuzņemas atbildība par boļševiku noziegumiem? Pirms divdesmit pieciem gadiem kompartijas jūgu, kopīgi un savstarpēji sadarbojoties, nokratīja visas PSRS tautas - gan krievi, gan ukraiņi, gan latvieši. Bez Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas un Baltkrievijas demokrātisko spēku atbalsta mēs nevarētu sagraut PSRS totalitāro sistēmu.
Tāpēc okupācijas zaudējumu kompensāciju jautājums ir jāuztver kā viens no ieročiem jaunajā globālās konfrontācijas arsenālā, nevis kā instruments, ar kuru panākt godīgu prasības atlīdzināšanu par Staļina un citu totalitāro noziedznieku sastrādāto.
