Ja mēs vērtējam Lielbritānijas referenduma rezultātus saprātīgi un racionāli, tad britu vēlētāji nenobalsoja pret Eiropas ekonomisko integrāciju, vēlētāji nebalsoja pret brīvu preču un pakalpojumu apriti. Referenduma rezultātā vēlētāji savai valdībai piešķīra lielākas tiesības aizstāvēt savas nacionālās intereses. Britu referendums bija par to, ka britu nācija vērtē savas nacionālās intereses augstāk par pārnacionālajiem un kosmopolītiskajiem strāvojumiem ES gaiteņos.
Faktiski referenduma racionāla interpretācija nenozīmē pienākumu valdībai un parlamentam nekavējoties denonsēt visas ES regulas un direktīvas. ES juridiskā sistēma tika savienota ar Britu likumdošanas sistēmu pēdējo 35 gadu laikā un jau ir daļa no Britu nacionālās juridiskās sistēmas. Tā ir un paliks spēkā visā Lielbritānijā vēl ilgu laiku. Galu galā labāk ir darboties pēc ES standartiem nekā vispār bez standartiem.
Referendumā netika uzdoti jautājumi par visu ES regulu atcelšanu. Tāpēc arī pēc referenduma paliks spēkā praktiski visi esošie ES likumi un regulējumi. Referenduma mandāts ir turpmākajam laikam, tagad Lielbritānijas valdība un parlaments var brīvi pieņemt vai nepieņemt jebkurus regulējumus, kas nāk no ES.
Tas savukārt nozīmē, ka pagaidām un tuvākajā laikā nebūs nekādu racionālu argumentu, lai kaut kādā mērā ierobežotu brīvo preču, pakalpojumu un kapitāla plūsmu starp ES un Lielbritāniju. Jautājumi par Lielbritānijas ekonomiskās integrācijas līmeņa samazināšanos būs jārisina nevis tagad, bet tikai tajā gadījumā, ja Lielbritānija atcels vai nepieņems kādu būtisku ES regulējošu normu, kas būtiski apdraudēs ES dalībvalstu ekonomiskās intereses.
Tāpēc aicinājumi nekavējoties saraut visas attiecības ar Lielbritāniju, kas izskan ES līmeņos, ir nevis racionāli, bet tie ir jāuztver kā pēkšņa ienaida un atriebes kāres diktētas emocionālas izpausmes.
Naida iemesls ir ļoti nopietns. Lielbritānijas referendums sagrāva ES mītu, ka šī ir ar nepārtrauktas veiksmes un nemitīga progresa auru apveltīta valstu savienība, ka šī ir ideāla savienība, kurā visi vēlas tikai iestāties, bet kuru pamest vēlas tikai pēdējie neveiksminieki un margināļi. Lielbritānijas referenduma filozofiskā jēga ir fundamentālas pārmaiņas ES mītā. Turpmāk uz ES ir jāraugās nevis kā uz mūžīgu un nekad nešķiramu laulību, bet kā uz savienību, kura ir spēkā tikai uz laiku - tikmēr, kamēr dalība tajā būs atbilstoša dalībvalstu nacionālajām interesēm. ES dalībvalstīm būs svarīga un vajadzīga tikai tikmēr, kamēr dalība ES būs atbilstoša attiecīgās valsts nacionālajām interesēm, un tā var tikt pārtraukta, kad tā nacionālajām interesēm kaitēs. Galu galā arī līdz šim bija normāli atteikties iestāties ES. Islandes valdība 2013. gadā šādu lēmumu pieņēma bez referenduma. Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) noraidīja iestāšanos ES ar referenduma palīdzību.
ES līmenī demonstrētie mēģinājumi sodīt un pazemot Lielbritāniju, piemēram, ES Padomē apspriest jautājumus bez Lielbritānijas premjera klātbūtnes (lai gan juridiski Lielbritānija vēl nav izstājusies, bet ir tikai izteikta vēlētāju griba to panākt), ir jāuztver kā rīcība, lai iebiedētu citas ES dalībvalstis no līdzīga soļa. Tikai - šādai rīcībai nav nekāda sakara ar patiesajām ES dalībvalstu un sabiedrību interesēm. Mūsu visu interesēs ir panākt, lai nodalīšanās notiktu pēc iespējas mazāk sāpīgi. Līdz šim visai izglītotu un it kā inteliģentu ļaužu kviecieni, ka ES ir nemaldīga un dievišķa, bet visi angļi - nelieši un riebekļi, atgādina dažkārt pieredzētu sadzīvisku šķiršanās procesu, kad bijušie laulātie šķiršanos pārvērš par emocionālu teroru vienam pret otru, vervējot savas līnijas piekritējus kopējo radu un draugu vidū.
Lielbritānijas nodalīšanās pārvēršana par vienas nācijas ekonomisku un psiholoģisku sodīšanu ir kaitīga visas pasaules un visu ES dalībvalstu interesēm. Mūsu visu interesēs ir panākt, lai Lielbritānijas nodalīšanās radītu pēc iespējas mazākas negatīvās sekas gan Lielbritānijai, gan ES. Kas ir pilnīgi nepieņemami - ja ES vadība atriebjoties izmantos Lielbritānijas referenduma rezultātus, lai atbalstītu separātistus Skotijā un Ziemeļīrijā. Patiešām Skotijas un Ziemeļīrijas vēlētāji pauda nepārprotamu vēlmi palikt ES. Ir pilnīgi nepieņemami pieprasīt, lai šīs teritorijas vispirms deklarētu neatkarību un tikai tad tās varēs atgriezties ES.
Līdz šim Eiropas Savienības sistēmā bija normāli, ka kāda valsts daļa paliek ārpus ES, bet otra tās pašas valsts daļa ir ES sastāvā. Jau 1973. gadā, kad Dānija kopā ar tai piederošo Grenlandi kļuva par ES dalībvalsti, autonomās Fēru salas palika ārpus ES. 1982. gadā Grenlandes iedzīvotāji referendumā pauda vēlmi izstāties no ES (pārsvars bija tikai 53%). Tāpēc tagad, lai gan Dānija ir ES dalībvalsts, daļa tās teritorijas (Grenlande un Fēru salas) ir ārpus ES jurisdikcijas. Ja līdz šim tas bija normāli un visiem pieņemami, tad kāpēc nevarētu tikt veidots modelis (protams, ja tam piekrīt Lielbritānijas tautas), kad, Lielbritānijai atdaloties no ES, divas tās autonomās daļas (Skotija un Ziemeļīrija) paliks ES sastāvā, arī nepasludinot neatkarību?
Šķirties var dažādi. Var padarīt šķiršanos par nepatīkamu un pretīgu abām pusēm, bet var šķirties, saglabājot cieņu un nepazemojot vienam otru.
