No Grieķijas pienāk arvien optimistiskākas ziņas. Ja grieķi uzvedīsies labi un paklausīgi, viņiem norakstīs pusi no visiem sataisītajiem starptautiskajiem parādiem.
Šī ziņa tā spārnoja finanšu tirgus, ka spekulanti aizgūtnēm sāka iepirkt akcijas, līdz akciju tirgus atkal sāka virzīties augšup. Eiropas vadība bargi piedraudēja, ka privātiem investoriem arī būs jādalās Grieķijas zaudējumos. Miljardieri sāka skaļi raudāt un lūgties pēc žēlastības. Nevaldāma prieka lēkme pārņēma visas Eiropas struktūras.
Grieķija ir glābta, Eiropa ir noturējusies, vienotai valūtai briesmas nedraudēs pat vistālākajā nākotnē. Vienīgi pašreizējam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim kļuva drusku neomulīgi, jo viņš sajuta, ka lielajai eirooptimisma lēkmei var būt zināmas atskaņas arī Latvijas iekšpolitikā.
Vispirms Grieķijas parādu norakstīšana ir Grieķijas valsts bankrota atzīšana. Parastā procedūra ir tāda: vispirms iestājas valsts maksātnespēja, tad sanāk kreditori un vienojas daļu parādu norakstīt zaudējumos. Grieķijas gadījumā sanāks kreditori un vienosies norakstīt daļu parāda bez skaļās un skandalozās procedūras, izsludinot valstī bankrotu.
Tikai šāds miera izlīgums ne par matu nenovērš līdzīgu problēmu atkārtošanos, jo nekādā mērā nemazina globālo finanšu tirgu alkatību, bezatbildību un visvarenību.
Skaļš Grieķijas defolts (valsts bankrots) varbūt piespiestu ES struktūras pārtraukt finanšu tirgu destruktīvo politiku, kas tiek dēvēta par globālo tirgu.
Tagad, ciešot zaudējumus, finansisti turpinās veidot jaunas parādu shēmas un gatavot pasaulei un Eiropai vēl lielāku krahu.
Ja tik tiešām Grieķijai par paklausību norakstīs 50% parāda, tad Latvijā noteikti tiks uzdots jautājums par Ministru prezidenta Valda Dombrovska atbildību un par viņa darbības novērtējumu.
Krīzes periodā Latvija demonstrēja absolūtu paklausību. Latvija ņēma kredītus, cik lika, un neatteicās no nākamās porcijas (Ungārija atteicās), Latvijas neizmantoja savas suverēnās tiesības devalvēt nacionālo valūtu un ātri pārvarēt krīzi. Dažu mēnešu vietā iekšējā devalvācija ilga divus gadus. Latvijas valdība paklausīgi ļāva savas valsts iedzīvotājus izmantot kā eksperimenta trusīšus jaunai nozarei – eksperimentālajai ekonomikai, kad nelielas teritorijas mērogā on line režīmā tiek pārbaudīti krīzes risināšanas scenāriji, pirms tos īsteno jau daudz lielākā ES vai ASV mērogā.
Sekas bija skarbas – cilvēki sāka masveidā pamest Latviju. Šajos trijos paklausības gados Latvija zaudēja lielāku cilvēku skaitu nekā padomju laika okupācijā. Protams, tolaik cilvēkus izveda ar varu, bet Latvijas valdība radīja neciešamus apstākļus, lai 200 000 būtu spiesti aizbraukt paši.
Visa priekšgalā bija premjerlācītis Dombrovskis, kurš maigi murrāja par katru nākamo konsolidāciju un taupību.
Tagad, vērojot Grieķijas notikumus, ir jāsecina, ka Dombrovska pieeja – būt paklausīgam – netiek atalgota. Ja mēs visi streikotu, neliktos ne zinis par valūtas fonda prasībām konsolidēties, ja mēs pilsoniski nepakļautos, tad beigu beigās mums norakstītu pusi no parādiem. Savukārt mēs, muļķi tādi, piekritām Dombrovska kursam, neprotestējām ielās, bet ar verdzisku padevību izpildījām visas valūtfondistu pavēles: konsolidējām lauku skolas, nepretendējām (kā grieķi) uz trīspadsmito un četrpadsmito algu .
Ja mēs rīkotos tikpat bezkaunīgi kā grieķi, mums pusi parādu norakstītu, bet mēs paklausījām Dombrovskim un tagad jāmaksā visa summa plus procenti! Novērtējot murrājošā lācīša politiku, ir jāsecina, ka, to piekopjot, Latvija palika vislielākajos muļķos.
Ir jāsaprot, kur esam iestājušies: Eiropas Savienībā ir izveidota aplama sodu un stimulu sistēma, kurā tiek apbalvoti tie, kas rīkojas bezatbildīgu un nepaklausīgi, bet sodīti tie, kas stenēdami velk savu vezumu. Tiem, kas vezumu velk neprotestējot, kraus virsū arvien vairāk un vairāk.
Ja Grieķijai norakstīs pusi parādu, bet mums ne, Latvijai ir jābeidz paklausīguma politika un jāsāk nodarboties ar huligānismu valdības līmenī. Ja ES nepiekrīt platībmaksājumu izlīdzināšanai par labu Latvijai, mums ir jāievēlē tāda valdība un tāds Ministru prezidents, kas spēs bez aiztures lietot Latvijas veto attiecībā uz pilnīgi visiem ES lēmumiem, līdz brīdim, kad ES sāks respektēt mazo Austrumeiropas valstu intereses. Valdis Dombrovskis šādam darbam der? Jāšaubās. Ja viņš kā Ministru prezidents turpinās paklausīgi murrāt Eiropas priekšā, tad Latviju pametīs pēdējais nodokļu maksātājs, atstājot šajā bēdu ielejā tikai pensionārus un uzturamas personas.
