Lai saprastu globālās krīzes ietekmi uz masu informācijas līdzekļiem, vispirms pamēģināsim atbildēt, kāds ir masu informācijas līdzekļu vēsturiskais uzdevums?
Vēsturiski jebkurā laikmetā, vai tas bija mutisks folkloras vēstījums vai 19. gadsimta pirmie iespiestie masu informācijas līdzekļi, vēstītāja uzdevums bija informēt sabiedrību (lasītājus vai klausītājus, bet no 20. gadsimta beigām arī skatītājus) par svarīgākajiem riskiem un iespējām. Tikai pēc tam, ja bija laiks un iespējas, var informēt par nesvarīgām lietām, bez kurām var iztikt.
Informācijas svarīgumu var labi ilustrēt ar kara laika piemēru. Frontes apstākļos nonākušam jauniesaucamajam pieredzējis komandieris sniedz informāciju par vissvarīgākajiem riskiem. Tur nedrīkst iet, jo tur ir mīnas. No šīs tranšejas neskaties, izbāzis galvu, jo šo vietu ir piešāvis pretinieka snaiperis. Ja tēmēsi tajā virzienā, tad varbūt trāpīsi pretinieka virsniekam un tiksi pie medaļas. Pēc tam var stāstīt tenkas par pulkvežu un ģenerāļu dzīvi.
Frontē ir skaidra un nepārprotama informācijas vērtības piramīda. Ir labi saprotams, kura informācija par riskiem un iespējām ir vissvarīgākā, kura ir mazāk svarīga un kura nesvarīga.
Ja nav šādu – dramatisku – apstākļu, tad situācija ir daudz sarežģītāka. Ikdienas dzīves ritmā risku un iespēju hierarhija nav tik izteikta un nav tik ātri un efektīvi pārbaudāma.
Ideālā gadījumā masu informācijas līdzekļu informācija būtu jāgrupē pēc risku un iespēju svarīguma saņēmējam.
Reālā dzīvē šādu skaidru informācijas vērtības piramīdu deformē tas, ka atšķirīgām lasītāju grupām ir atšķirīgi riski un atšķirīgas iespējas. Savukārt tirgus ekonomikā galvenais spēks, kas deformē šo informācijas vērtību piramīdu, ir reklāma un komerciālo interešu diktēts spiediens.
Reklāmas izvietošana par naudu nozīmē, ka par saviem piedāvājumiem (iespējām lasītājiem) var informēt tikai tie, kas samaksāja par reklāmu. Visu citu piedāvātās iespējas, ja tie nav samaksājuši par reklāmu, masu informācijas līdzeklis, visticamāk, nepublicēs.
Nauda, ko saņem masu informācijas līdzeklis par reklāmu, var tikt uztverta kā samaksa (kompensācija) par atkāpšanos no ideāla informācijas nesēja uzdevumiem. Tas nozīmē, ka tirgus ekonomikā masu informācijas līdzekļi, kuru ienākumos reklāmai ir zināma nozīme, vienmēr sniegs nedaudz deformētu informāciju par riskiem un iespējām. Lai nepazaudētu lasītāju (skatītāju) uzticību, žurnālistiem un izdevējiem ir jānovelk ētiskā robeža, kura nekad netiks pārkāpta.
Labajos laikos parasti izveidojas zināms līdzsvars starp reklāmas ienākumiem un ētisko robežu, kas netiek pārkāpta.
Taču, sākoties krīzei, lielais bizness un vēl palikušie reklāmdevēji sāka izmantot situāciju, lai pabīdītu ētikas robežu par labu biznesa interesēm.
Krīzes saasinājumā lielais bizness sāka totālu uzbrukumu masu informācijas līdzekļu galvenajai funkcijai, cenšoties šķērsot vienu ētisko robežu pēc otras.
Nosacīti ir trīs ētiskās robežas.
1. Nerakstīt par riskiem, kas traucē kādu biznesu (piemēram, nerakstīt par Krājbankas problēmām, pirms FKTK nav aizklapējis banku utt.). Nerakstīt par lasītājam svarīgu izdevīgumu, jaunām iespējām, kas traucē jau esošos biznesus.
2. Maldināt par izdevīgumu (uzsvērt tos izdevīgumus, kas biznesam ir izdevīgi, un kritizēt tos izdevīgumus, kas biznesam nav vajadzīgi). Maldināt par riskiem (izkropļot informāciju par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu, utt.).
3. Melot par izdevīgumu un melot par riskiem. Cilvēku iebiedēšana ar nereāliem riskiem ir veids, kā vienkāršam cilvēkam pārdot viņam nevajadzīgus apdrošināšanas produktus, bet globālai farmācijas nozarei cilvēku iebiedēšana ir galvenais virspeļņas nodrošināšanas instruments.
Krīzei sākoties, masu informācijas līdzekļu lielais izaicinājums ir nepadoties un neatdot komercijai vienu vai otru teritoriju, jo ar katru šo robežu samazināsies lasītāju uzticība.
Interneta un sociālo tīklu popularitātes pieaugums sinhroni sakrita ar uzticības krīzes padziļināšanos Rietumu tradicionālajiem medijiem. Tik zema lasītāju uzticība presei ASV, kāda ir tagad, nav bijusi nekad. Interneta un sociālo tīklu iespējas ļauj vienkārši un ātri pārbaudīt (protams, ja lietotājs to vēlas), vai attiecīgais masu informācijas līdzeklis maldina savus lasītājus, skatītājus un klausītājus par riskiem un iespējām. Reālu un pazīstamu sociālo tīklu cilvēku atsauksmes un kritika ir alternatīva melīgām reklāmām un melīgai informācijai. Reklāmdevēji, kas ar savām neētiskām prasībām piespiež masu informācijas līdzekļus pārkāpt ētiskās robežas, kompromitē sevi un vienlaikus rok kapu tradicionālajiem – komerciālajiem informācijas nesējiem.
Lai cik tas būtu neticami, bet, jo vairāk tirgus ekonomikā integrētie masu informācijas līdzekļi padodas komerciālu interešu diktētai informācijas sagrozīšanai, jo lielāku šarmu un uzticību iegūst ne tikai sociālie tīkli, bet arī valstij piederoši mediji, tiesa, tikai tajos gadījums, ja valsts politika aizliedz atkāpties no ētiskiem principiem par labu komerciālam spiedienam.
Pirms dažiem gadiem Amerikas un Eiropas iedzīvotāji tika iebiedēti vakcinēties pret H1N1 gripu un Eiropas lielākās valstis tērēja miljardus eiro bezjēdzīgas un nepārbaudītas vakcīnas iegādei. Tikai pēc tam kļuva zināms, ka visam pamatā ir korupcija, jo Pasaules veselības organizācijas ekspertus, kas sniedza biedējošos paziņojumus, papildus algoja GlaxoSmithKline farmācijas gigants. Savukārt Somijas ārsti, kas atklāja, ka attiecīgā vakcīna ir bīstama, jo daļai cilvēku tā izraisa grūti ārstējamas komplikācijas – miega sindromu, neinformēja sabiedrību par komplikācijām, pakļaujot miega sindroma riskam miljoniem eiropiešu.
Laikā, kad Eiropā sākās H1N1 gripas vakcīnas afēra, Ķīnas valsts mediji aicināja cilvēkus nomierināties un neuztraukties. Tika paskaidrots, ka notiekošais ir tikai globālo farmācijas preparētu ražotāju mārketings – gigantiskas virspeļņas nodrošināšanai...Kādu sižetus rādīja un par šo tēmu rakstīja prese Eiropā un Latvijā?
Melošana par riskiem nav pati galējā robeža. 2009. gadā Brazīlijā kriminālo ziņu TV kanāla vadītājs Valass Souza (kopā ar 15 līdzdalībniekiem) realitātes šova Canal Livre reitingus (un ar to saistītos reklāmas ienākumus) spēja nodrošināt, tikai pasūtot slepkavības un demonstrējot nofilmēto materiālu tiešajā ēterā, lai palielinātu noziegumu šova reitingus.
Viens no cēloņiem radikālas neuzticības pieaugumam tradicionālajiem medijiem ir dažu Rietumu pasaules mediju gigantu principi, kad komercializācija un lielāks peļņas diktāts rada sistēmu, kad īpašnieku noteikto pārdošanas apjomu un peļņas plānu var sasniegt, ja masu informācijas vadība kļūst par noziedzniekiem un pārkāpj likumu. Šogad atklājās, ka Ruperta Mērdoka impērijas komerciālais gigants News of the World savus pārdošanas apjomu plānus spēja īstenot, tikai slepeni noklausoties vairāk nekā 4000 slavenību telefona sarunas. Pašlaik Lielbritānijā norisinās šīs lietas izmeklēšana, kas ir liels izaicinājums visiem tirgus ekonomikā integrētiem medijiem.
Starptautiskās žurnālistu federācijas prezidents Džims Boumela, analizējot Ruperta Mērdoka grupas darbības principus, uzsvēra: «Tā nav žurnālistikas krīze. Tā ir masu informācijas līdzekļu pārvaldības krīze.» Var tikai piekrist Starptautiskās žurnālistu federācijas prezidenta viedoklim, ka žurnālistika atgūs lasītāju uzticību, ne tikai vienojoties par kopējiem ētikas principiem, bet arī konsekventi neatkāpjoties no ētikas principiem un nekapitulējot komercializācijas spiediena priekšā.
Viedokļa pamatā ir referāts, kas nolasīts 22. novembrī Eiropas un Āzijas mediju forumā Astanā (Kazahstānā).
