Kaspars Dimiters

Kādas ilgākas sarakstes summa izlija zemāk iekopētajā vēstulē kādam savam draugam. Pasvītroju: tā ir vēstule!

Pēdējās divās dekādēs padomju laiku plosītās tautas dvēseles sekmīgi turpināja plosīt vēl rafinētāka un nežēlīgāka sistēma. Žēlīgāki kļuva tikai jaunajā pēcatmodas operācijā lietotie anestēzijas līdzekļi, kurus pieņemts apzīmēt ar vārdu “mediji”.

Sevī iemīlējies un prātā sajucis portāls pēc inerces dzīvo ilūzijā, ka visiem interesē viss. Taču nevienam sen vairs neinteresē nekas. Ideoloģiskais “skaldi un valdi” laikmets ir pagājis.

Vakar vakarā no kāda žurnālista saņēmu šādu vēstuli: «Sveiki! Šodien sanāca lasīt Nila Saksa blogu… Nosūtu uz to saiti. Portāla redaktors lūdza par to sagatvot materiālu, tāpēc, loģiski, vēršos pēc komentāra. Nekā tendencioza, vienkārši šajā visā kontekstā jāatrod vieta skaidrojumam arī no citām personām, ne tikai no viena Nila. Starp citu, viņa biogrāfijā kaut kad lasīju, ka arī Tarantīno filmas ”Kill Bill 2” ideju ņēmis no viņa:)» Uzrakstīju atbildi kā žurnālistam, tā Nilam un… visai tautai.

Kad lienēju no bankas naudu kaimiņu īpašum pirkšanai, tā tirgus vērtība bija divas reizes lielāka, kā šobrīd oficiālā. Bankai ar to pietika atliektiem galiem un nekādas papildus ķīlas netika prasītas. Uz šī novērtējuma pamata arī sirds bija mierīga. Zināju – pārdodot liekos hektārus, būšu ieguvis 200 gadus veco skolu, tai piederošo ainavu un nokārtojis parādsaistības ar banku.

Vienmēr smalkjūtīgais “Mango” kaut kā sev neraksturīgā sašutumā manu prezidenta kaklautošanu nodēvējis tā: “Kaspars Dimiters izsmējis Valsts prezidentu“.

Valsts prezidents Valdis Zatlers - vienmēr gatavs!

Kopš Krusta Skolas laikiem mūsu ģimenē bija divi Jurīši. Jau par vecāko brāli kļuvušais, uzticamais naivists Jurītis un kāds cits Jurītis, kura vairs nav. Atšķiramības pēc iedēvējām viņu par Mazo Jurīti.

Grūti atrast pareizo uzrunas formu ievadam, jo pieklājības klišeja “kungs” galīgi neiet kopā ar kopš Atmodas laikiem atmiņā iemūžināto Jūsu tēlu, kas joprojām asociējas ar Latvijas toreiz mums visiem vēl kopējiem ideāliem un vienotību visos līmeņos, kas nu, protams, tajos pašos līmeņos ir zaudēta.

Par bijušo godību liecinošais melnais Pokrova kapsētas marmors ir ievainots. Tas bija vesels laikmets, kad padomju ielas būvēja pāri senču kauliem. Vienu tā arī nosauca – par Senču ielu.

Ļaujot apziņai pacelties augstāk par Uģa Šulca piezemēto slēdzienu virkni “Kārļa Ulmaņa loma 1940.gada notikumos Latvijā” [http://home.lanet.lv/~ politics/raksti/Ulmanis/ulmanis.htm], un ar padziļinātu uzmanību izlasot zviedru parlamenta deputāta Fredrika Federli mājienu [http://rus.delfi.lv/news/daily/politics/ article.php?id=25486741], ka mūsu negatīvā attieksme pret homoseksuālistiem var ietekmēt investīciju plūsmu Baltijas virzienā, radās virkne vērtīgu un nacionālo pašapziņu stiprinošu pārdomu.

Aizvakar koncertējām Lēdmanes guļbaļķu baznīciņā. Kā telpas, tā sanākušo ļaužu sirds akustika bija skumji dabiska. Nakšņojām pie mūsu draugiem turpat Lēdmanē. Sirsnīga saviesība, sarunas. Un neviena tāpat vien. Katrs vārds lauzās laukā ar smeldzi par to, kā visi kopā un katrs atsevišķi esam pazaudējuši savu zemi, savu valsti.

Aicinājums manas ieķīlātās Latvijas valsts prezidentam un jaunības draugam Valdim Zatleram

Veiksmīgs bija “buldozerim” izvēlētais piegājiens ar “melno pīāru”, proti, kad tika izplatīti it kā uz zobu pavelkoši posterīši, klipiņi, pateicieni u.tml. To šarmu, kas nepiemita pašam “buldozerim”, piešķīra šis ironiskais piegājiens.

Laikā, kad konkrētu mēdiju mērķtiecīgi sabojātās reputācijas dēļ nevaru savākt nepieciešamos līdzekļus, lai uzceltu pieminekli savai mātei, radoši nolēmu to uzcelt Latvijas ievērojamākajam prezidentam Kārlim Ulmanim. Iedvesmojis Zigmaru Liepiņu, nu kopā ar viņu rakstu mūziklu “Vadonis - Kārlis Ulmanis”.

Šodien ir Kārļa Ulmaņa apvērsuma 75.gadadiena. Lai kā tiek traktēts viņa autoritārais režīms, tā bija Latviju mīlošas personības uzvara.

Mitinos pārsimts metru no Uzvaras laukuma. Mašīnas plūst straumēm, arī ļaudis. Jauns zēns palīdz no auto izkāpt ar pēdējo elpu šai saulei pierakstītam veterānam, kas apvilcis ordeņoto svārku un par kuru tā mazdēls ir lepns. Var protestēt, cik atļauj iekšas, taču šie IR viņu svētki - “День Победы” un viss. Un kamēr tā ir karā kritušo kareivju pagodināšana, es nespēju būt tik politizēti indiferents, lai nenoliektu arī savu galvu. Kaut vai tāpēc, ka pret fašistiem karoja arī manas sievas tēvs.

Esmu tā apjucis, ka vairs nesaprotu, kuriem šajā Latvijas maijā būs lielāki uzvaras svētki - padomju armijas nolaupītās Latvijas valsts atkalnolaupītājiem vai Sodomas mutantiem. Protams, šīs divas parādības ir grūti salīdzināmas, taču ideoloģiskais konteksts kā padomju, tā sodomītu sistēmām ir līdzīgi postošs. Liekas, ka pēdējais pat postošāks, jo Jaunajā Derība uzsvērts, ka vairāk jābīstas no tiem, kas nokauj dvēseli, nevis no tiem, kas nokauj miesu (Mt.10:28).

“Dienas” dežūrkokteilis, kompilējot pasaules mēdiju burbuļus, ir garīgs analfabētisms (Liekulis Mels Gibsons, N.Naumanis, Diena, 20.04.2009.). N.Naumanis: “Jau agrāk Gibsona draugu lokā paspruka ziņas par aktiera neiecietīgo raksturu, tieksmi terorizēt ģimeni, kā arī absolūto, taču rūpīgi slēpto neiecietību pret “citādajiem”, sevišķi — ebrejiem un homoseksuālas orientācijas cilvēkiem.” [http://www.diena.lv/lat/izklaide/filmas/filmas_personas/liekulis-mels-gibsons]

Pirms neilga laika kāds tuvs garīdznieks atsūtīja saiti uz krievu portālu Radio Blago [http://radioblago.ru/].