2. novembrī Maskavā, netālu no Novodevičjes klostera, ar apmēram divdesmit lodēm tika sacaurumots automašīnā Mercedes S–500 sēdošais Šabtajs Kalmanovičs. Oficiālais amats, kādā nogalināto Kalmanoviču pašlaik dēvē Krievijas prese, ir atklātās akciju sabiedrības Tišinka ģenerāldirektors, lai gan patiesībā viņam bija simtiem dažādu amatu un titulu, kurus neviens nevar ne atcerēties, ne uzskaitīt.
Kalmanovičs darbojās tik daudzās jomās, ka Krievijas tiesībsargājošajām iestādēm nebūs viegli saprast un atšķetināt, kam īsti biznesmenis ir traucējis. Viena no versijām – ka viņš varbūt savas lodes saņēmis saistībā ar darbošanos farmācijas nozarē. Vēl krievu prese mēļo, ka Kalmanoviča nāvei varētu būt kāds sakars ar to, ka viņš bija Piemaskavas sieviešu basketbola kluba Spartak (kurā spēlē Anete Jēkabsone-Žogota) prezidents, kas gan neizklausās pārāk ticami, jo kas gan bandītiem būtu jāpārdala sieviešu basketbolā – basketbola bumbas?
Latviešu valodā rakstošās un raidošās telpas auditorijai Kalmanoviča vārds maz ko izsaka, toties krievvalodīgās preses lasītājiem nogalinātais uzņēmējs bija ļoti pazīstams, gluži vai kā ģimenes loceklis. Viņš allaž bija VIP viesis Jūrmalas dziesmu festivāla balagānā, nelaiķim bija dažnedažāda rakstura saites arī ar Latviju. Viņa nāve tagad ir izraisījusi gan sēras, gan šausmas.
Šabtajs Kalmanovičs, viņš arī Šabtajs fon Kalmanovičs, bija viens no mūsdienu spožākajiem dēkaiņiem, par kuru derētu filmas uzņemt un romānus rakstīt. Katrā ziņā viņa biogrāfija ir varen raiba. Vispār jau arī viņš pats laikam uztvēra šo savu dzīvesstāsta īpatnību, reiz izsakoties: "Mana dzīve ir tas, ko citi redz tikai kino."
Viņš dzimis Lietuvā 1947. gadā. 1971. gadā emigrēja uz Izraēlu, kur sākumā dzīvojis kibucā baismā nabadzībā. Vēlāk mācījies un pabeidzis universitāti, un jau astoņdesmito gadu sākumā kļuvis par vienu no bagātākajiem starp tiem, kas izceļojuši no PSRS. Septiņus gadus Kalmanovičs nosēdēja Izraēlas cietumā par spiegošanu PSRS labā. No cietuma viņu izlaida 1993. gadā, pēc tam viņš devās uz Krieviju un sāka aktīvu uzņēmējdarbību. Viens no Kalmanoviča draugiem un biznesa partneriem ilgu laiku bijis dziedātājs Josifs Kobzons, kurš palīdzēja viņam tikt ārā no cietuma pirms termiņa. Kalmanovičs esot bijis arī mecenāts un organizētājs tādu pasaules popmūzikas un nopietnās mūzikas megazvaigžņu koncertiem Krievijā kā Maikls Džeksons, Laiza Minelli, Hosē Karerass.
Viena no Kalmanoviča vājībām bija porcelāna priekšmetu kolekcionēšana – Krievijas caru krūzītes un šķīvīšus, kā pats reiz stāstīja, viņš pircis izsolēs par 26 tūkstošiem dolāru gabalā un dārgāk. Kalmanovičs bija arī Krievijas sieviešu basketbola izlases menedžeris. Slavinot Krievijas komandas uzvaru pār Latviju, kādā intervijā Kalmanovičs atļāvās sivēnīgu melošanu, ka latviešu fani Arēnā Rīga esot skandējuši pret krievu meitenēm vērstus saukļus: "Okupanti! Žīdi!" Patiesībā tas nenotika.
Savulaik Kalmanovičs bija iekļauts tā saucamajā melnajā sarakstā, kurā ierakstītajām personām bez īpašas paskaidrošanas robežsargi aizliedz iebraukt Latvijas valstī. Taču ar Kalmanoviču notika mistiska spēle – sarakstā viņš tā kā bija, taču diezgan brīvi šķērsoja Latvijas robežu. Melnajā sarakstā Latvijā neielaižamās personas vārds esot bijis fon Kalmanovičs, kamēr Kalmanovičs rādījis pasi, kur viņa vārds rakstīts von Kalmanovich. Šā viena burta dēļ robežsargi izlikušies, ka nesaprot, ka šī persona ir tā pati neielaižamā, un tik laiduši Kalmanoviču iekšā. Pie nevēlamajām personām viņš esot nonācis tāpēc, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm bijušas aizdomas, ka šis uzņēmējs varētu būt saistīts ar kādām Krievijas organizētās noziedzības struktūrām – ar Solncevas grupējumu. 2002. gadā ar toreizējā iekšlietu ministra Mareka Segliņa rīkojumu Kalmanovičs no nevēlamo personu saraksta tika izsvītrotsv. Ar Latviju viņam bija gana daudz sakaru – te dzīvoja viņa radinieki, te bija arī viņam pašam vai pastarpināti viņam piederoši nekustamie īpašumi. Kaimiņvalstī Lietuvā viņam piederēja pat ļoti kustīgs īpašums – basketbola klubs Žalgiris. Leģendārais leišu basketbolists Arvīds Sabonis bijis Kalmanovičam liels draugs.
Kalmanovičs tika pamanīts tuvu stāvam pie tāda smalki delikāta procesa kā centieniem noorganizēt Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanos Alpu kalnos 2001. gadā.
Šovasar Kalmanovičs sēdēja pie viena galda ar premjeru Valdi Dombrovski oficiālas Krievijas delegācijas sastāvā kā transporta ministra Igora Levitina padomnieks.
Kas to lai zina, kurp vēl un kādos veidos krustotos šā uzņēmēja un Latvijas ceļi nākotnē, taču šo iespējamo nākotni ir aprāvušas bandītu lodes Maskavā.
Nekādu viedu, morālisku secinājumu šim stāstam nav iespējams apakšā parakstīt.
Ir cilvēki, kuri savā dzīvē ļoti riskē. Kalmanovičs allaž neprātīgi riskēja, un ļoti bieži, simtām reižu, viņam veicās. Kāds latviešu ārsts, kas reiz bija redzējis Kalmanoviču pusizģērbtu, stāstīja, ka viņa ķermenis esot neskaitāmu nažu atstātu rētu izraibināts. Kalmanovičam acīmredzot ir bijušas iespējas atstāt šo pasauli jau agrāk – cietumā, neizdevušos atentātos. Vienmēr nazis vai lode bija paskrējusi garām, neskarot dzīvībai svarīgos orgānus. Taču vienā reizē, simtpirmajā mēģinājumā pie Novodevičjes klostera, kādam ir izdevies Kalmanoviču nogalināt.
