Eiropas Savienība 22. jūnijā pagarināja sankcijas pret Krieviju līdz 2016. gada janvāra beigām, uz ko Krievija, protams, ir pagarinājusi savus atbildes soļus – embargo pret Rietumu pārtikas precēm.
Sankciju politika pret Krieviju un Krievijas atbildes reakcijas aizvien vairāk atgādina sadomazohistiskas spēlītes, kur viens otram nodara sāpīti, ieper arī pats sevi un priecājas: «Cik labi! Turpināsim tā, ja?» Krievijas lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Tkačovs pat izsaka «pateicību» ASV un ES par to, ka sankcijas ļāvušas Krievijai izvērtēt savas iespējas un rast nepieredzētu potenciālu. Krievi bravūrīgi iztiek bez poļu āboliem un norvēģu lašiem, jo pašiem ābolu un lašu pietiek, taču kopumā tautsaimniecības situācija kaimiņvalstī kļūst aizvien čābīgāka. Skarbi zaudējumi ir arī ES ekonomikai, taču tā ir desmit reižu lielāka un tāpēc var izturēt ilgāk. Ar sankcijām un embargo tā var vēl ņemties ilgi un dikti, un ticamākais, ka arī 2016. gada janvāris vēl nebūs brīdis, kad visas Ukrainas konfliktā iesaistītās puses apkampsies, bučosies un piedos cita citai nodarīto.
Sankciju politiskais efekts vismaz pagaidām ir mazs vai pat pretējs mērķiem, ja mērķi ir piespiest Krieviju kļūt rāmai, atdot Krimu atpakaļ Ukrainai un pārtraukt atbalstīt Ukrainas prokrieviskos kaujiniekus. Krievijas sabiedrība ir pārņemta ar to ideoloģiju, ka visu laiku tikusi pazemota, «bijusi nospiesta ceļos, bet tagad piecēlusies kājās». Šādas sankcijas, kā pašlaik, rada tikai vēl lielāku īgnumu pret ASV un ES. Ja ar sankcijām bija doma, ka, iedragājot Krievijas ekonomiku, tiks mazināta prezidenta Vladimira Putina popularitāte, tad tas nestrādā. Ja bija doma, ka būs kādas biznesmeņu grupas, kas taisīs galma apvērsumu, lai gāztu Putinu, tad arī tas nenotiek. Efekts būtu tikai tādām sankcijām, no kurām Krievijas ekonomikai āda uz muguras atlec un lūst ribas – pilnīga blokāde, aukstais karš, atcelts futbola čempionāts, dzelzs priekškars, nelaižot Eiropā nevienu krievu. Bet tas tad būtu pārāk brutāli, tad vairs baudu neviens negūs. Uz to ASV un ES nav gatavas.
Latvija arī var bravūrīgi paust, ka Krievijas embargo licis «rast neredzētu potenciālu» – ka uzņēmēji, palikuši bez Krievijas tirgus, atrod jaunus tirgus Ķīnā un Kazahstānā. Taču zinām jau, ka jaunie tirgi ir stipri pārspīlēts stāsts. Aizvest kādas preces uz Kazahstānu var. Taču, kad tās mērojušas tik garu ceļu, tad tās tur otrā galā būtu jāpārdod par zelta vērti. Ķīnā govs pienu dzer un piena saldējumu ēd tikai ārvalstu tūristi Ķīnā. Bet visnelāgāk ir ar šprotēm. Šprotes ir produkts, ko pazīst tikai postpadomju telpā. Latvijas zivsaimniekiem bez Krievijas tirgus nav cerību izdzīvot. Kāda daļa šprotu vēl var tikt pārdotas iekšējā tirgū vai Baltkrievijā un Ukrainā, taču liela daļa uzņēmumu būs spiesti ražošanu pārtraukt. Ražošanas samazināšana, pārtraukšana un darbinieku atlaišana jau notiek. Posts nav tikai tieši zivsaimniekiem, bet arī pastarpināti citām sfērām – transportam un loģistikai, sociālajai jomai.
ES ietvaros šajā gadījumā vajadzētu būt kādiem solidaritātes un kompensācijas mehānismiem, taču maz cerību, ka latvju zivsaimnieku vaidi tiks sadzirdēti. Lai gan ir acīm redzams, ka šprotu ievešanas aizliegums Krievijā ir politisks, Briselē saka: «Ko jūs gribat? Krievi jūsu šprotes izbrāķē sanitāru iemeslu dēļ.»
Te nu latviešiem būtu jāsadusmojas un uzstājīgi jāpaskaidro, ka runa nav par benzopirēnu, taču Latvijas priekšstāvjiem nav bijis laika nodarboties ar tādiem sīkumiem kā šprotes. Bija jāpabeidz milzīgie darbu kalni pie ES prezidentūras. Piemēram, ārlietu ministram un četriem viņa darbiniekiem bija jādodas uz Austrāliju, Jaunzēlandi un Fidži, lai notērētu vairāk nekā 80 tūkstošus eiro un vestu no Eiropas tālo zemju kolēģiem apbrīnojami viedo un nekad vēl nedzirdēto vēsti, ka «attīstība iespējama tikai tad, ja būs drošība ilgtermiņā».
Tagad Latvijas prezidentūra ir galā, visi ir pārstrādājušies līki, vajadzēs atpūsties. Tāpēc zivsaimnieki uz kādu nebūt atbalstu var gaidīt ar maisu.
